Kompensācija par valsts pārvaldes iestāžu nodarītajiem zaudējumiem un nemantisku kaitējumu.

[1] Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā ir noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvā procesa likuma 92.pantā ir konkretizēts, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Privātpersonu ir tiesības saņemt kompensāciju par zaudējumiem un nemantisku kaitējumu, kas viņām nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, ko regulē Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (VPINZAL).

[2] Lai pieprasītu kompensāciju par zaudējumu un nemantisko kaitējumu, ir jākonstatē iestādes darbība vai bezdarbība (iestādes pieļauta kļūda), cietušais, cēloņsakarība un zaudējumi un/vai nemantiskais kaitējums.

[3] Ar iestādēs darbību ir jāsaprot administratīvas akts vai faktiska rīcība. Iestādes bezdarbība iestājas, kad tai bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Līdz ar ko cietušais ir privātpersona, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresēts vai trešā persona Administratīvā procesa likuma 28.panta izpratnē. Cietušais ir arī privātpersona, pret kuru ir tieši vērsta vai kuru tieši skar prettiesiska faktiskā rīcība.

[4] Cēloņsakarība pastāv, ja tiek pierādīta objektīva saikne starp iestādes darbību vai bezdarbību un cietušā zaudējumiem un nemantiskiem kaitējumiem. Iestādes darbībai vai bezdarbībai ir jābūt galvenajam faktoram, kas nenovēršami radījusi zaudējumus un nemantisko kaitējumu. Seku iestāšanās reālu iespēju var noteikt pēc hipotētiskas notikumu gaitas izvērtējuma.[1] Ir atlīdzināmi tikai tādi zaudējumi, kuri ir tiešā cēloņsakarībā ar iestādes darbību (rīcību).[2] Cēloņsakarība nepastāv gadījumā, kad tāds pats zaudējums būtu radies arī tad, ja iestāde būtu rīkojusies tiesiski jeb zaudējumi būtu radušies neatkarīgi no iestādes rīcības (darbības vai bezdarbības).

[5] Zaudējumu atlīdzināšana ir vērsta uz to, lai cietušais tiktu nostādīts tādā mantiskā stāvoklī, kāds pastāvētu, ja zaudējumus izraisījusī iestādes kļūda nebūtu pieļāvusi, vienlaikus paturot prātā, ka atlīdzinājumam nebūtu cietušajam jārada labāka mantiskā situācija, nekā tā būtu bijusi, ja pārkāpums nebūtu pieļauts.[3] Neskatoties uz to, ka administratīvajā procesā ir iedibināts objektīvas izmeklēšanas princips, tiesa pati nemeklēs pieteicēja pozīcijai apstiprinošus pierādījumus, jo īpaši gadījumā, ja tieši cietušai pusei vislabāk ir zināma informācija par nodarītajiem zaudējumiem. Ir svarīgi uzsvērt, ja nav šaubu, ka privātpersonai ir nodarīti zaudējumi, tiesa nevar nenoteikt atlīdzinājumu tikai tāpēc, ka ir grūti vai nav iespējams konstatēt zaudējumu apmēru.[4] Privātpersona, kurai nodarīti zaudējumi, nav vainojama pie tā, kāda bijusi iestāžu prakse, tāpēc atsauce uz iestāžu praksi nevar būt pamats privātpersonai liegt tiesības uz atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tai nodarīti ar iestādes prettiesisku lēmumu.[5]

Zaudējumu veidi, kas tiek atlīdzināti ir:

1. mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies ar iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ;

2. neiegūto peļņu, ja cietušais spēj pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta;

3. mantiski novērtējams pametums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.

[5.1] Neiegūto jeb atrauto peļņu var vērtēt tikai tajā gadījumā, kad ar aizskārēja prettiesisko rīcību cietušajam ir liegta iespēja iegūt sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu, proti, nākotnē gūstamu mantisku labumu, kas tiktu saņemts, ja tiesību aizskārums nebūtu noticis. Civillikuma 1787.pants noteic, ka, aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši, no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts. Tas nozīmē, ka neiegūtās peļņas aprēķins vienmēr būs balstīts uz hipotētiski modelētu situāciju pagātnē, kurā apmēru nosaka nevis precīzi, bet ar lielu varbūtību (peļņa, kura ticami varētu būt). Neiegūtās peļņas noteikšana var balstīties uz ekonomiskajiem aprēķiniem. VPINZAL 12.panta trešajā daļā tiek noteikts, ka, nosakot neiegūtās peļņas apmēru, iestāde vai tiesa ņem vērā vispārējos riskus un konkrētā gadījuma apstākļus, kas ietekmē neiegūtās peļņas varbūtību. Savukārt VPINZAL 12.panta ceturtā daļa paredz nosacījumu, ja nav iespējams noteikt precīzu zaudējuma apmēru, iestāde vai tiesa novērtē zaudējumu kopumā vai atsevišķas tā sastāvdaļas. Novērtējot zaudējumu, iestāde vai tiesa saprātīgi ievēro vispārējo pieredzi un konkrētā gadījuma apstākļus. Cietušajam ar pierādījumiem ir jāspēj pamatot neiegūtās peļņas apmēru ar lielu varbūtību, savukārt tiesa pārbauda šo pierādījumu ticamību un atbilstību faktiskajiem apstākļiem.[6] Pierādīšanas slogs nevar būt tik strikts, ka nav iespējams pierādīt zaudējumus par neiegūto peļņu.[7] Nevar izdarīt secinājuma, ka ik reizi, kad cietušais pēc aizskāruma ir spējis gūt ienākumus, ir pamats pieņemt, ka tātad pārkāpums faktiski nav radījis zaudējumus neiegūtās peļņas veidā.[8]

[5.2] Izmaksas par juridisko palīdzību atlīdzina atbilstoši normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu administratīvajās lietās noteiktajiem veidiem un apmēram. Izņēmuma gadījumā iestāde vai tiesa var noteikt atlīdzināmo izdevumu apmēru, kas pārsniedz normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu administratīvajās lietās noteikto apmēru, ja šie izdevumi ir bijuši objektīvi nepieciešami. Var secināt, ka izņēmumu gadījumos var tikt atlīdzināti izdevumi par juridisko palīdzību, kas pārsniedz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu administratīvajās lietās. Noteikti būtu ņemams vērā juridiskās palīdzības apjoms un sarežģītība. Objektīvu nepieciešamību pierāda zināšanu un prakses trūkums, lai aizstāvētu savas tiesības un tiesiskās intereses.

[5.3] Nosakot zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, papildus var ņemt vērā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus, ja tos ir iespējams objektīvi pierādīt. Kā vienu no piemēriem var minēt zaudējumus par naudas summas vērtības kritumu (inflācija), ko var objektīvu pierādīt, pamatojoties uz Centrālas statistikas pārvaldes un inflācijas kalkulatoru (https://tools.csb.gov.lv/cpi_calculator/lv/2021M03-2025M03/0/100 ).[9]

[5.4] Ir jāņem arī vērā, ka iestāde pēc sava ieskata var cietušajam nodarīto zaudējumu atlīdzināt tādā veidā, ka nevis izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu, bet atjauno faktisko stāvokli, kādā atradās cietušā manta pirms zaudējuma nodarīšanas.

[6] Nemantiskā kaitējuma veidi, kas tiek atlīdzināti ir:

1. fiziskās personas dzīvības, veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas;

2. juridiskās personas darījumu reputācijas vai citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas.

   
   

Ja ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību privātpersonai ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums, nemantiskā kaitējuma esība ir uzskatāma par pierādītu.

Latvijas Republikas Satversmē noteiktās personu tiesības, brīvības un pienākumi ir attiecināmi arī uz privāto tiesību juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai iespējams piemērot juridiskajām personām. Ja vien pamattiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, tos var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona. Šāda secinājuma kontekstā, piemēram, būtu pamatoti uzskatīt, ka tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju, ciktāl ar kaitējumu tiek saprastas garīgas vai fiziskas ciešanas, piemīt tikai fiziskajām personām.[10]

[7] Nosakot zaudējumu un nemantiskā kaitējuma apmēru, ir jāvērtē cietušā līdzatbildība to rašanās. Cietušais nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja viņš nav, izmantojot savas zināšanas, spējas un praktiskās iespējas, darījis visu iespējamo, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu. Cietušais nav tiesīgs saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja ar apzinātu rīcību ir veicinājis viņam nodarītā zaudējuma rašanos vai tā apmēra palielināšanos.  Šajā sakarā ir jāuzver, ka līdzatbildība neregulē jautājumu par cēloņsakarības konstatēšanu. Ja tiek konstatētā līdzatbildība, būtu jānosaka arī tās pakāpe, lai izvērtētu vai būtu pamatoti, ka cietušais  nesaņem pilnīgi vai daļēji zaudējumu vai nemantiska kaitējuma atlīdzināšanu.[11]

[8] Zaudējumu un nemantiskā kaitējuma apmēru pierāda ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanās līdzekļiem, proti, paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, ekspertīze un eksperta atzinums. Privātpersonai ir pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, un pamatot atlīdzinājuma apmēru. Ja ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību privātpersonai ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums, nemantiskā kaitējuma esība ir uzskatāma par pierādītu.

[9] Lai persona saņemtu kompensāciju par zaudējumiem un nemantisku kaitējumu, privātpersonai ir jāiesniedz iesniegums par atlīdzinājumu tai iestādei, kas nodarījusi zaudējumu. Prasījums par zaudējumu un nemantiska kaitējuma atlīdzināšanu var būt patstāvīgs prasījums, bet var būt arī  pakārtots citam prasījumam (pamatprasījumam). Privātpersonai ir jāiesniedz iesniegumu par zaudējuma un/vai nemantiska kaitējuma atlīdzinājumu gada laikā no dienas, kad tā uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par zaudējumu un/vai nemantisku kaitējumu, bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas dienas. Iesnieguma iesniegšanas termiņš ir skaitāms no brīža, kad tika konstatēts iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība. [12]

Gvido LOŠAKS

Zvērināta advokāta palīgs

tālr. +371 29181817

e-pasts: gvidolosaks@gmail.com 

Rīgā, 2025.gada 01.jūnijā

---

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 23.maija spriedums lietā Nr. A420215718, SKA-596/2022, 10. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 11.novembra spriedums lietā Nr. A42835609,  SKA-0316/2013, 9. punkts.

[3] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta  2022.gada 8.marta spriedums lietā Nr. SKA-384/2022, ECLI:LV:AT:2022:0308.A420417014.11.S, 12.punkts.

[4] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024.gada 27.decembra spriedums lietā Nr. A420340016, SKA‑297/2024, 16. un 19. punkts.

[5] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 10.maija spriedums lietā Nr. A420340016, SKA‑471/2022, 37. punkts.

[6] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 10.maija spriedums lietā Nr. A420340016, SKA‑471/2022, 43. punkts.

[7] Ģenerāladvokāta Pedro Krusa Viljalona secinājumu, kas sniegti 2010.gada 14.septembrī lietā „Combinatie Spijker Infrabouw-De Jonge Konstruktie u.c.”, C‑568/08, ECLI:EU:C:2010:515, 112.punkts.

[8] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 10.maija spriedums lietā Nr. A420340016, SKA‑471/2022, 40. punkts.

[9] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 15.decembra spriedums lietā Nr. A420340217, SKA-68/2022, ECLI:LV:AT:2022:1215.A420340217.20.S , 23. punkts.

[10] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2021.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. 2011-21-01 secinājuma daļas 9. punkts.

[11] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024.gada 16.februāra spriedums lietā Nr. A420300619, SKA-60/2024, ECLI:LV:AT:2024:0216.A420300619.15.S, 8.punkts.

[12] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 18. augusta lēmuma lietā Nr. A42464307, SKA-599/2009, 16. punktu.