Vispārējā pagaidu aizsardzība civiltiesiskiem strīdiem

Pagaidu aizsardzība ir attiecināma vispārīgi uz visiem civiltiesiskiem strīdiem. Lai arī pagaidu aizsardzību un prasības nodrošināšanu var atzīt par līdzīgiem tiesību institūtiem, to mērķi (tiesiskās sekas) būtiska atšķiras. Pagaidu aizsardzības mērķis ir personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzības nodrošināšana līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim gan mantiska, gan nemantiska rakstura lietās. Ar citiem vārdiem sakot, pagaidu aizsardzības mērķis ir nodrošināt efektīvu tiesas aizsardzību situācijā, kad lietas apstākļi prasa steidzamu risinājumu būtiska kaitējuma novēršanai. Savukārt prasībās nodrošināšanas mērķis ir nodrošināt tiesas sprieduma izpildi mantiska rakstura lietā. Ar citiem vārdiem sakot, nodrošināt iespēju reāli saņemt materiālu gandarījumu.

Pagaidu aizsardzību iedala divos veidos:

1. Vispārēja pagaidu aizsardzība - piemērojama visiem civiltiesiskajiem strīdiem; 

2. Speciālā pagaidu aizsardzība - piemērojama atsevišķiem civiltiesiskiem strīdiem. 

Vispārējā pagaidu aizsardzība civiltiesiskiem strīdiem ir noteikta Civilprocesa likuma 137.panta otrajā daļā, kas paredz, ka pagaidu aizsardzību var piemērot mantiska vai nemantiska rakstura prasībās, ja ir pamats uzskatīt, ka prasītāja tiesības tiek aizskartas vai līdz nolēmuma spēkā stāšanās brīdim varētu tikt aizskartas, un ja pagaidu aizsardzības piemērošana nepieciešama iespējama būtiska kaitējuma novēršanai. Pagaidu aizsardzību var piemērot arī gadījumos, kad līdz nolēmuma spēkā stāšanās brīdim jānosaka strīdīgu attiecību pagaidu noregulējums, ja tas nepieciešams prasītājam iespējama būtiska kaitējuma novēršanai. Mantiska rakstura prasība ir tāda prasība, kas ir novērtējuma naudas izteiksmē, bet savukārt nemantiska rakstura prasība ir tāda prasība, kas nav novērtējama naudas izteiksmē.

Judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka vispārējo pagaidu aizsardzību piemēro, ja:

1. ir pietiekams pamats uzskatīt, ka prasītājam pieder tiesība, kuras aizsardzību viņš lūdz prasībā;

2. ir pietiekams pamats uzskatīt, ka prasītājam piederošā tiesība tiek aizskarta vai tiks aizskarta;

3. ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ar minēto aizskārumu prasītājam tiek nodarīts vai tiks nodarīts būtisks kaitējums gadījumā, ja pagaidu aizsardzība netiek piemērota;

4. interešu līdzsvars ir pagaidu aizsardzības piemērošanas labā.

Šie apstākļi būtu jāvērtē kopsakarā, ievērojot tādu priekšnoteikumu izvērtēšanas secību, kādā tie minēti.¹ Pirmie divi priekšnoteikumi kopā veido prasības pirmšķietamo pamatotību. Jo lielāka ir pārliecība par pirmajiem diviem kritērijiem (proti, ka prasība ir pirmšķietami pamatota), jo mazāka nozīme ir pārējiem diviem kritērijiem, un otrādi².  

Vērtējot pirmo un otro kritēriju, ir jāņem  vērā, ka Civilprocesa likuma 140.¹ panta pirmā daļa noteic, ka, izlemjot jautājumu par pagaidu aizsardzību, tiesa vai tiesnesis ņem vērā prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu un samērīgumu starp pušu tiesiskajām interesēm. Formāli tiek izvērtēta prasības apmierināšanas iespējamība, proti, ir jākonstatē, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par iespējamību, ka prasība tiks noraidīta. Vērtēšana jāveic, apsverot prasības būtību (saturu), nevis vienīgi formālo pusi (rekvizītus), taču tas jādara tikai līdz tādam līmenim, lai tiesa vai tiesnesis šajā stadijā gūtu pārliecību, ka prasībai ir labas iespējas tikt apmierinātai un prasība nav acīmredzami triviāla, nepamatota, nenozīmīga attiecībā pret prasītajiem līdzekļiem vai iesniegta nelabā ticībā; šajā procesa stadijā tiesas funkcijas nav skatīt lietu pēc būtības un izlemt ar prasības būtību saistītus sarežģītus tiesību vai faktu jautājumus³. 

Trešā kritērija ietvaros vērtējama pagaidu aizsardzības piemērošanas nepieciešamība, kas ietver sevī apsvērumu par to vai prasītājam ar augstu ticamības pakāpi tiek nodarīts vai tiks nodarīts būtisks kaitējums, ja pagaidu aizsardzība netiks piemērota. Civillikuma 1635.pants noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. 

Līdz ar ko kaitējums apzīmē neatļautas darbības sekas. Kaitējums var būt mantisks vai nemantisks.⁴ Lai arī būtiska kaitējuma jēdziens ir ģenerālklauzula, tiesību vai interešu aizskāruma ir jābūt pietiekami nozīmīgam, lai piemērotu pagaidu aizsardzību. Kas tieši liecina par būtisku kaitējumu, ir vērtējams katrā situācijā atsevišķi. ⁵

Būtiska kaitējuma esība vai tā iestāšanas ticama iespējamība ir jāspēj pamatot (jānorāda apstākļi) un ar saprātīgi iespējamie pierādījumiem jāpierāda⁶. Pierādīšanas nasta gulstas uz prasītāju⁷. Kaitējuma būtu jābūt neatgriezeniskam vai grūti novēršamam, kā arī konkrētam nevis tikai teorētiskam⁸.  

Ceturtā kritērija ietvaros tiesai ir jāizvērtē abu pušu interešu aizskāruma iespējamās sekas⁹. Ir jāņem vērā sekas, kas var iestāties vai ticami var iestāties, ja netiks piemērots pagaidu aizsardzība, ar sekām, kas var iestāties atbildētājam, ja pagaidu aizsardzību piemēros¹⁰. Pagaidu aizsardzības piemērošana nevar pārsniegt prasībās priekšmeta robežas (jāsakrīt mērķim un vēlamajam rezultātam). Tam, ka prasības pamata apstākļi nesakrīt ar apstākļiem, kas norādīti pieteikumā par pagaidu aizsardzības piemērošanu, nav izšķirīgas nozīmes¹¹. 

Pagaidu aizsardzības līdzekļi ir minēti Civilprocesa likuma 138.¹ panta pirmajā daļā:

1. atbildētājam piederošas kustamas mantas apķīlāšana;

2. aizlieguma atzīmes vai citas atzīmes ierakstīšana zemesgrāmatā, attiecīgās kustamas mantas reģistrā vai citā publiskā reģistrā;

3. aizliegums atbildētājam veikt noteiktas darbības vai pienākums atbildētājam noteiktā termiņā veikt noteiktas darbības;

4. izpildu darbības atlikšana (arī aizliegums tiesu izpildītājam nodot naudu vai mantu piedzinējam vai parādniekam vai mantas pārdošanas apturēšana);

5. strīdīgo attiecību pagaidu noregulējums.

Prasītājam pieteikumā ir jānorāda, kuru pagaidu aizsardzības līdzekli tas lūdz piemērot un ir jāpamato tā pamatotība vismaz līdz saprātīgas ticamības līmenim. Tiesai ir tiesības, nodrošinot samērīgumu, ierobežot piemērojamos pagaidu aizsardzības līdzekļus. 

Aizliegums veikt noteiktas darbības vai pienākums noteiktā termiņa veikt noteiktas darbības nav vērsts uz pagātni vai notikuša kaitējuma atlīdzināšanai, bet ir vērsts uz nākotni, lai novērstu pārkāpuma turpināšanos vai atkārtošanos. 

Līdz ar ko piemērošana var būt pamatota kad pārkāpums tiek turpināts vai arī, ja tas pārtraukts, bet tomēr pastāv pārkāpuma atkārtošanās risks¹². Tiesai, vērtējot aizliegumu veikt noteiktas darbības vai pienākumu veikt noteiktas darbības, var to ierobežot gan laikā, gan attiecībā uz aizliedzamo darbību veidiem un izpausmēm, gan nosakot piemērošanas nosacījumus¹³.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 140.¹ panta otrajai daļai, pieteikumu par pagaidu aizsardzību tiesa vai tiesnesis, nerīkojot tiesas sēdi un iepriekš nepaziņojot lietas dalībniekiem. Ja tiesa vai tiesnesis atzīst par nepieciešamu noskaidrot papildu apstākļus, pieteikumu par pagaidu aizsardzību izskata tiesas sēdē. Proti, pieteikumu izskata tiesas sēdē, lai izvērtētu četru soļu testa trešā un ceturtā kritērija esību. Personu neierašanās nav šķērslis pieteikuma izskatīšanai.

Civilprocesa likuma 140.¹ panta ceturtā daļa paredz, ka, apmierinot pieteikumu par pagaidu aizsardzību, tiesa vai tiesnesis var uzdot prasītājam nodrošināt zaudējumus, kas atbildētājam varētu rasties sakarā ar pagaidu aizsardzības piemērošanu, un iemaksāt noteiktu naudas summu tiesu izpildītāja depozīta kontā vai iesniegt tiesā līdzvērtīgu garantiju. 

Ja prasītājs neizpilda uzlikto pienākumu vai nav iesniedzis tiesā tiesu izpildītāja izsniegtu apliecinājumu par naudas summas iemaksu viņa depozīta kontā tiesas vai tiesneša noteiktajā termiņā, tiesa vai tiesnesis pieņem lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa atcelšanu.

Gvido LOŠAKS

Zvērināta advokāta palīgs

tālr. +371 29181817

e-pasts: gvidolosaks@gmail.com 

Rīgā, 2025.gada 22.jūlijā

---

[1] Pētersone Z., Civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas tiesā piemērojami intelektuālā īpašuma tiesību lietās, promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Universitāte, 2010, 21., 22. lpp. Rīgas apgabaltiesas, Pētījums par Pagaidu Aizsardzības Līdzekļi Civilprocesā, 2022, 6. lpp. 

[2]  Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 14.jūlija lēmums lietā Nr. C30570321, SKC-751/2022, ECLI:LV:AT:2022:0714.C30570321.10.L, 10.punkts. 

[3] Likumprojekta “Grozījumi Civilprocesa likumā” papildinātā anotācija, pieejama:

https://www.tm.gov.lv/lv/skaidrojumi?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

[4] Torgāns K., Saistību tiesības, I daļa, Mācību grāmata, Rīga, Tiesu nama aģentūra, 2006., 179. lpp.

[5] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 14.jūlija lēmums lietā Nr. C30570321, SKC-751/2022, ECLI:LV:AT:2022:0714.C30570321.10.L, 10.2. punkts.

[6]  Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2024.gada 09.septembra lēmums lietā Nr. C29248222, SKC-660/2024, ECLI:LV:AT:2024:0909.C29248222.32.L, 10.2. punkts.

[7] Augstākās tiesas 2014. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-2221/2014.

[8] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 14.jūlija lēmums lietā Nr. C30570321, SKC-751/2022, ECLI:LV:AT:2022:0714.C30570321.10.L10.3. punkts. 

[9] Likumprojekta “Grozījumi Civilprocesa likumā” papildinātā anotācija, pieejama:

https://www.tm.gov.lv/lv/skaidrojumi?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

[10] Ibid, 10.5. punkts. 

[11] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2024.gada 09.septembra lēmums lietā Nr. C29248222, SKC-660/2024, ECLI:LV:AT:2024:0909.C29248222.32.L, 10.1. un 10.2. punkti.

[12] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018.gada 18.decembra spriedums lietā Nr. C04247512, SKC-131/2018, ECLI:LV:AT:2018:1218.C04247512.1.S, 10.2. punkts. 

[13] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 19.augusta spriedums lietā Nr. C04339012, SKC-222/2019, ECLI:LV:AT:2019:0819.C04339012.5.S, 13.3. punkts.