top of page

Process par noziedzīgi iegūtu mantu

Noziedzīgi iegūta manta Noziedzīgi iegūtas mantas definīcija ir noteikta Krimināllikuma 70.11 panta pirmajā un pirmajā prim daļā, ka: (1) Noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonācis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā. (1.1) Netieši noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā nonācis tieši noziedzīgi iegūtas mantas tālākas izmantošanas rezultātā, tai skaitā atkārtotas ieguldīšanas vai pārveidošanas rezultātā, vai līdzekļi, kurus persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī gūtie augļi un peļņa. Noziedzīgi iegūtas mantas definīcija ir pārņemta no Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 03.aprīļa Direktīvas 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju (turpmāk tekstā - Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīva) 2.panta 1.punkta tiesību normas satura.villikuma 1 Ir jāņem vērā, ka mantu atzīst par noziedzīgi iegūtu, ja ir pierādīta noziedzīga nodarījuma sastāva esamība, no kura, tad manta ir ieguvusi savu noziedzīgo izcelsmi (predikatīvais noziedzīgais nodarījums). Ja ir veikti vairāki predikatīvie noziedzīgi nodarījumi, nav jāpierāda konkrēti, no kura ir iegūti līdzekļi.734 Mantu var atzīt arī par noziedzīgi iegūtu, nepierādot predikatīvo noziegumu, bet, konstatējot līdzekļu noziedzīgu izcelsmi un to legalizāciju. Krimināllikuma 70.11 panta otrās daļas un trešās daļas tiesību normas paredz divas prezumpcijas par mantas noziedzīgu izcelsmi. Savukārt Krimināllikuma 70.11 panta otrā daļa vēl papildina iepriekš minēto ar prezumētu noziedzīgi iegūtu mantu konkrētam personu lokam, tad: (2) Ja mantas vērtība nav samērīga ar personas likumīgiem ienākumiem un persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā, par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas pieder personai, kura: 1) izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, neatkarīgi no tā, vai nozieguma rezultātā materiāls vai citāds labums ir iegūts; 2) ir organizētas grupas dalībnieks; 3) izdarījusi noziegumu, kas saistīts ar terorismu

Šīs prezumpcijas piemērošana ir saistīta ar personas izdarīto noziegumu un nav attiecināma uz kriminālpārkāpumu. Tā ir ieviesta, pamatojoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas Preambulas 19.punktā norādīto apsvērumu un 5.panta pirmo daļas prasībām. Personas noziedzīgi iegūtas mantas nodalīšana no likumīgas iegūšanas, notiek atbilstoši Kriminālprocesa likuma 126.panta trešās prim daļas un 124.panta sestās daļas nosacījumiem. Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk tekstā - EST) ir atzinusi, ka šī prezumpcija ir piemērojama tikai noziedzīgiem nodarījumiem, kas veido ekonomisko ieguvumu (labumu). Pamatojoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 5.panta noteikumiem, līdzekļu noziedzīga izcelsme ir jāpamato ar lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem. No Krimināllikuma 70.11 panta trešā daļas noteikumiem izriet, ka iepriekš minēto personu loka uzskaitījumu paplašina ar personām pēc šādām konstatētām pazīmēm: Par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas atrodas citas tādas personas rīcībā, kura uztur pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības ar šā panta otrajā daļā minēto personu, ja šīs personas rīcībā esošās mantas vērtība nav samērīga ar tās likumīgiem ienākumiem un ja persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā. Šī prezumpcija ir ieviesta, balstoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 6.panta noteikumiem. Krimināllikuma 70.11 panta trešās daļas piemērošana ir saistīta ar Krimināllikuma 70.11 panta otrās daļas prezumpciju. Taču, piemērojot šo prezumpciju, ir jākonstatē pastāvīgu (noturīgu, ilgstošu, nemainīgu) saikni ar nozieguma izdarītāju, bet nav jākonstatē šo trešo personu saikne ar izdarīto noziegumu. Ar citiem vārdiem sakot, prezumpciju attiecina uz tādas personas mantu, kura nav veikusi noziegumu. Tāpat personai nav jāzina vai jāapzinās, kādu tieši noziegumu ir izdarījusi persona, ar kuru ir nodibinātas pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības. Taču EST ir precizējusi, ka līdzekļu nodošanas un saņemšanas mērķim ir jābūt mantas slēpšanai (izvairīšanās no konfiskācijas), kas tieši izriet no Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 6.panta prasībām.

Noziedzīgi iegūtas mantas jēdziena saturu, kas ir noteikts Krimināllikumā - vēl papildina un paplašina Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk tekstā - Novēršanas likums) 4.panta trešā daļas noteikumi: (3) Papildus Krimināllikumā noteiktajiem par noziedzīgi iegūtiem uzskatāmi arī līdzekļi, kuri pieder personai vai kurus tieši vai netieši kontrolē persona: 1) kura ir iekļauta kādā no Ministru kabineta noteiktu valstu vai starptautisko organizāciju sastādītajiem to personu sarakstiem, kas tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos teroristiskās darbībās vai masveida iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, glabāšanā, pārvietošanā, lietošanā vai izplatīšanā; 2) kura ir iekļauta uz Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma pamata Ministru kabineta sastādītajā sankciju subjektu sarakstā nolūkā cīnīties pret iesaistīšanos teroristiskās darbībās vai masveida iznīcināšanas ieroču izgatavošanā, glabāšanā, pārvietošanā, lietošanā vai izplatīšanā; 3) par kuru operatīvās darbības subjektiem, izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai vai tiesai ir informācija, kas dod pietiekamu pamatu šo personu turēt aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kurš saistīts ar terorismu, vai līdzdalību tajā.

Vērtējot mantas noziedzīgo izcelsmi, tiek piemērots “iespējamības pārsvara” pierādīšanas standarts, kas ir zemāka pierādīšanas latiņa kā Kriminālprocesa likuma 19.panta trešajā daļā ietvertais pierādīšanas standarts “ārpus saprātīgām šaubām.” Iespējamības pārsvara pierādīšanas standarts ir nostiprināts Kriminālprocesa likuma 124.panta sestajā daļā: Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Līdz ar to Iespējamības pārsvara pierādīšanas standarts ir piemērojams tikai uz mantas noziedzīgu izcelsmi. Kriminālprocesa likuma 124.panta sestā daļa ir balstīta uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas Preambulas 21.pantā ietverto apsvērumu, 5.panta 1.punkta un 6.panta 1.punkta noteikumiem. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 125.panta trešo daļas prasībām, fakta legālā prezumpcija par iespējamības pārsvaru piemēro tad, ja ar mantu ir veiktas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbības un ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi, bet ir jāņem vērā to, ka fakta legāla prezumpcija ir attiecināma tikai uz personām, kuras tiek turētas aizdomās vai sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Kriminālprocesa likuma 126.panta trešajā prim daļā paredzēts, ka pierādīšanas slogs no procesa virzītāja tiek pārnests uz kriminālprocesā iesaistītām personām, kas apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu. No minētā var izdarīt secinājumu, ka personai ir jāspēj izskaidrot mantas izcelsmi, tas ir, jāspēj pierādīt, ka tā ir pārbaudījusi, vai tā ir saņēmusi likumīgas izcelsmes mantu. Neskatoties uz iepriekš minēto, pats sākotnējais pierādīšanas pienākums par mantas “visticamāko” noziedzīgu izcelsmi gulstas uz kriminālprocesa procesa virzītāju un apsūdzības izvirzītāju, jo citādāk tas nonāk pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 124.panta sestajā daļā noteiktajām prasībām. Varbūtībai par mantas noziedzīgu izcelsmi ir jābūt pamatotai un pārliecinošai. Līdz ar ko tikai tad personai var uzlikt pierādījumu iesniegšanas pienākumu, kas neatbrīvo kriminālprocesa procesa virzītāju un apsūdzības izvirzītāju no pierādījuma kopuma savākšanas un nostiprināšanas, kas dotu pamatotu apstiprinājumu pierādītam pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Satversmes tiesa ir paudusi atziņu, ka nevainīguma prezumpcijas kā Satversmē nostiprinātas pamattiesības būtība tiktu skarta tad, ja personai pašai būtu jāpierāda savs nevainīgums, tas ir, kriminālprocess tiktu sākts ar prezumpciju par vainu. Tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka procesa virzītājam ir pienākums pierādīt, ka mantai visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme, un tikai tad personai, apgalvojot pretējo, ir pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi.

Fiziskai un juridiskai personai uzliktais pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi ir pārņemts no:

  • Eiropas Padomes konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (Varšavas Konvencijas) 3.panta 4.punkta;

  • Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību (Palermo Konvencija) 12.panta 7.punkta;

  • Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti (Vīnes Konvencija) 5.panta 7.punkta.

Personai, nepārzinot izmeklēšanas darbību būtību un civiltiesisku darījumu attaisnojošo dokumentu nianses, kā arī, ņemot vērā ierobežoto pieeju informācijai par kriminālprocesa virzītāja apsvērumiem, kas liek prezumēt, ka līdzekļiem visticamāk ir noziedzīga izcelsme, tādēļ pie šādiem apstākļiem, pienākums iesniegt pierādījumus par līdzekļu izcelsmi nav viegls uzdevumus.

Legalizācija Krimināllikuma 195.pantā ir noteikta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu (legalizācija). Legalizācijas objektīvo un subjektīvo pazīmju apraksts (darbībām ar mantu) ir atrodams Novēršanas likuma 5.panta pirmajā daļas tiesību normā: (1) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir šādas darbības: 1) noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārvēršana citās vērtībās, to atrašanās vietas vai piederības mainīšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, un ja šīs darbības veiktas nolūkā slēpt vai maskēt līdzekļu noziedzīgo izcelsmi vai palīdzēt citai personai, kura iesaistīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izvairīties no juridiskās atbildības; 2) noziedzīgi iegūtu līdzekļu patiesā rakstura, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, piederības slēpšana vai maskēšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti; 3) citas personas noziedzīgi iegūtu līdzekļu iegūšana īpašumā, valdījumā vai lietojumā vai to realizēšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti. Legalizācija ir attiecināma tikai uz nelegāli iegūtiem līdzekļiem, tādējādi legalizāciju var veikt persona pati, kas ir izdarījusi predikatīvo noziegumu (self-laundering), gan arī cita persona, kas pati nav veikusi predikatīvo noziegumu (third -party laundering). Saskaņā ar Novēršanas likuma 5.panta pirmajā prim daļā noteikto, iepriekš uzskaitītās darbības tiek uzskatītas par legalizāciju tad, ja persona apzināti pieļāva, ka līdzekļi ir noziedzīgi iegūti. Savukārt Novēršanas likuma 5.panta otrajā daļā ir paredzēts, ka legalizāciju atzīst arī tad, ja predikatīvais noziegums ir izdarīts ārpus Latvijas teritorijas. Tikai tad ir jānodala līdzekļu legalizācija no tādas mantas, kas ietilpst noziedzīga nodarījuma priekšmetā. Kriminālprocesa likuma 124.panta septītajā daļā ir paredzēts, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti, no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. Minētā tiesību norma ir ieviesta, lai sauktu pie atbildības personu par “Stand-alone” jeb autonomu patstāvīgu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, nepierādot konkrētu predikatīvo noziedzīgu nodarījumu, balstoties uz netiešajiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, tipoloģiju un pazīmēm, kā arī personas nespēju pierādīt mantas likumīgo izcelsmi. Šī tiesību norma ir piemērojama ne tikai, ja nav noskaidrots predikatīvais noziedzīgais nodarījums, bet arī, ja persona tiek apsūdzēta tikai par legalizāciju. Savukārt mantas noziedzīgu izcelsmi jānoskaidro, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 125.panta trešās daļas prezumpcijai. Taču tipoloģijas un pazīmes pašas par sevi nepierāda finanšu līdzekļu noziedzīgo izcelsmi un ir ar informatīvu nozīmi. Iesaldēšana Novēršanas likuma 1.panta 19.punkta tiesību normā ir noteikts, ka līdzekļu iesaldēšana ir liegums jebkādai līdzekļu kustībai un darījumiem, arī pārvedumiem, grozījumiem, maiņai, izmantošanai, piekļuvei tiem vai rīcībai ar tiem, kuras rezultātā jebkādā veidā varētu mainīties šo līdzekļu apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturīgās iezīmes vai mērķis vai rasties citas izmaiņas, kas varētu padarīt iespējamu līdzekļu izmantošanu, tostarp vērtspapīru portfeļa pārvaldību. Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (ECT) praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka bankas kontu iesaldēšana tiek uzskatīta par līdzekļu izmantošanas kontroles pasākumu un tās mērķis ir šo līdzekļu īpašnieka atturēšana no turpmākas līdzekļu izmantošanas. Bez tam Novēršanas likuma 32.1panta pirmā daļa paredz, ka Finanšu izlūkošanas dienestam (turpmāk tekstā - FID) ir tiesības izdot likuma subjektam vai valsts informācijas sistēmas pārzinim saistošu rīkojumu par līdzekļu iesaldēšanu, ja rodas pamatotas aizdomas, ka notiek vai ir veikts noziedzīgs nodarījums, tai skaitā, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, terorisma un proliferācijas finansēšana vai šo noziedzīgo nodarījumu mēģinājums. FID rīkojums par līdzekļu iesaldēšanu ir vērsts uz kriminālprocesuālu mērķu sasniegšanu. Atbilstoši Novēršanas likuma 51.panta nosacījumiem, FID neveic izmeklēšanu, bet gan apkopo iegūto informāciju un nodot ziņas pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm tālākai apstākļu noskaidrošanai, ja netiek pieņemts lēmums atcelt rīkojumu, jo ir saņemtas ziņas par līdzekļu likumīgu izcelsmi. Tādējādi FID rīkojums par līdzekļu iesaldēšanu ir starplēmums pārbaudes procesā, kurš var turpināties kā kriminālprocess. Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc līdzekļu iesaldēšanas var sekot aresta uzlikšana mantai.

Aresta uzlikšana mantai ECT ir skaidrojusi, ka aresta uzlikšana mantai kriminālprocesā ir īpašuma tiesību kontrole. Latvijas normatīvajos aktos nav atrodama legālā definīcija aresta uzlikšanai mantai. Tiek norādīts, ka Latvija ir pievienojusies starptautiskiem tiesību aktiem, kas norāda uz to, ka ar arestu ir jāsaprot pagaidu aizliegums nodot, iznīcināt, pārveidot, pārdot vai pārvietot īpašumu vai īpašuma pagaidu arestu vai kontroli, ko veic, pamatojoties uz orderi, kuru izsniegusi tiesa vai cita kompetenta iestāde. ew paragraph Manta tiek arestēta, ja kriminālprocesā ir iegūtas ziņas par to, ka manta ir noziedzīgi iegūta, vai ja persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par ko ir paredzēts papildsods mantas konfiskācija, kā arī citos likumā noteiktajos gadījumos, kad ir iespējama mantas konfiskācija (piemēram, ir uzsākts process pret juridisku personu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu). Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 138.panta nosacījumiem, aresta uzlikšana mantai pati par sevi nav izmeklēšanas darbība, jo netiek nodibināti pierādījumi. Pirmstiesas procesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, kuru ir apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, bet iztiesāšanas laikā lēmumu pieņem tiesa, ievērojot Kriminālprocesa likuma 361.panta trešās daļas nosacījumus. Kriminālprocesa likuma 361.pants nosauc sasniedzamos mērķus un tie ir mantisko jautājumu risinājumi un iespējamā krimināltiesiskā piespiedu līdzekļa izpildes nodrošināšana, kā arī nepieciešamība atņemt noziedzīgi iegūtu mantu, neļaujot to izmantot un gūt no tās labumu, neļaujot tai iet zudumā, tikt noslēptai vai iznīcinātai. Par pamatu aresta uzlikšanai ir apstāklis, ka pretējā gadījumā nesavlaicīga piemērošana var padarīt mantisko jautājumu risinājumu vai iespējamā krimināltiesiskā piespiedu līdzekļa izpildi par apgrūtinātu vai neiespējamu. Civillikuma 927.pantā īpašumtiesības raksturo kā tiesības valdīt, lietot un rīkoties ar mantu. Manta var būt kustama un nekustama, kā arī reģistrēta vai nereģistrēta publiskā reģistrā. Lai saglabātu personas mantu tādā stāvoklī, kādā tā ir bijusi procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanas brīdi un nodrošinātu Kriminālprocesa likuma 361.pantā minētos mērķos, būtu jāprecizē kā izpaudīsies aresta uzlikšana mantai, ņemot vērā iepriekš minētās mantas pazīmes. No Kriminālprocesa likuma 361.panta astotā daļas tiesību normas izriet, ka nav atļauts uzlikt arestu pirmās nepieciešamības priekšmetiem. Mantas aresta termiņi ir noteikti Kriminālprocesa likuma 389.pantā. No Kriminālprocesa likuma 356.panta piektās daļas izriet, ka ar lēmuma par aresta uzlikšanu mantai, personai rodas pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 126.panta trešo prim daļu, ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.

Mantas īpašā konfiskācija Latvijas Republikas Satversmes 105.pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, taču netiek nodrošinātas tiesības uz mantu, kas iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā.ew pa Saskaņā ar Krimināllikuma 70.10 pantu, mantas īpašā konfiskācija ir noziedzīgi iegūtas mantas (Krimināllikuma 70.11 pants) vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta (Krimināllikuma 70.12 pants), vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas (Krimināllikuma 70.13 pants) piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Mantas īpašā konfiskācija nav kriminālsods. Lai veiktu mantas konfiskāciju tā ir jāatzīst par noziedzīgi iegūtu. Kriminālprocesa likuma 356.panta pirmā daļa paredz, ka mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa pabeigšanu. Tāpat Kriminālprocesa likuma 356.panta otrā daļa noteic, ka pirmstiesas kriminālprocesa laikā mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt arī:

  • rajona (pilsētās) tiesas lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu;

  • ar procesa virzītāja lēmumu, ja pirmstiesas kriminālprocesa laikā pie aizdomās turētā, apsūdzētā vai trešās personas ir atrasta vai izņemta manta, attiecībā uz kuru tās īpašnieks vai likumīgais valdītājs iepriekš bija pieteicis mantas zudumu un pēc tās atrašanas, novēršot šaubas, pierādījis savas tiesības.

Kriminālprocesa likuma 356.panta trešā daļa ir papildināta ar to, ka pēc kriminālprocesa izbeigšanas uz personu nereabilitējoša pamata, mantu par noziedzīgi iegūtu var atzīt ar rajona (pilsētās) tiesas lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Par mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas standartu un pienākumus, skatīt nodaļu, noziedzīgi iegūti līdzekļi.

Process par noziedzīgi iegūtu mantu Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir sevišķās kategorijas lieta, kurā no pamata krimināllietas izdala materiālus par mantu, kas varētu būt noziedzīgi iegūta. Ar citiem vārdiem sakot, netiek skatīta visa krimināllieta pēc būtības, bet pēc pierādījumiem vērtē tikai konkrēti norādītās mantas izcelsmi un, ja tā tiek atzīta par noziedzīgu, lemj par turpmāko rīcību ar to. Ir svarīgi uzsvērt, ka par Krimināllikuma 70.11 - 70.13 un Novēršanas likuma 4.panta trešā daļas mantu var uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, bet par citu mantu šāds process nav paredzēts. Kriminālprocesa likuma 626.panta pirmajā daļā ir noteikts, lai kriminālprocesā radušos mantiskos jautājumus savlaicīgi atrisinātu procesa ekonomijas interesēs, var izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu, ja pastāv šādi kumulatīvi priekšnosacījumi 1) pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus. Judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka lēmumā uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu jābūt norādītiem un pamatotiem visiem procesa uzsākšanas iemesliem un tiesai ir jāvērtē vai ir bijuši likumā norādītie iemesli procesa uzsākšanai un turpināšanai par noziedzīgi iegūtu mantu. Atbilstoši priekšnosacījuma 1.punktam, procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek izskatīts jautājums par personas saukšanas pie kriminālatbildības. Izdalītā procesa materiāliem ir jāsatur pierādījumi par mantas izcelsmi, atbilstoši iepriekš analizētājiem pierādīšanas standartiem un prezumpcijām. Ņemot vērā to, ka šajā procesā tiek lemts tikai par mantas izcelsmi, nevar tikt piemērota prezumpcija saistībā ar personas noziedzīgu nodarījumu. Par objektīviem šķēršļiem otrā punkta izpratnē nevajadzētu uzskatīt tādus apstākļus, kas ir procesa virzītāja kontrolē. Ja ir iespējams celt apsūdzību, nav samērīgi uzsākt sevišķajā kārtībā procesu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 627.pantu, procesa virzītājs, pastāvot Kriminālprocesa likuma 626.pantā minētajiem nosacījumiem, pieņem lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nodot materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu izlemšanai tiesai. Lēmumā procesa virzītājs jānorāda: 1) ziņas par faktiem, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi, kā arī to, kādi lietas materiāli pamato šādu ziņu esību un tiek izdalīti no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu; 2) kuras personas ir saistītas ar konkrēto mantu; 3) kādu rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu viņš ierosina un 4) cietušo, ja tāds ir. Procesa virzītāja lēmumā norādītās ziņas par faktiem, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi, ir būtiska nozīme, lai persona varētu efektīvi realizēt savas tiesības - sniegt paskaidrojumus, atspēkot izvirzītos apgalvojumus un piemērojamās prezumpcijas. Līdz ar ko procesa virzītājam lēmumā ziņas ir jānorāda skaidri un detalizēti. Tāpat procesā par noziedzīgi iegūtu mantu izskatīšanas robežas ir procesa virzītāja lēmumā norādītie lietas apstākļi, argumentācija un pieteiktais lūgums. Interpretējot Kriminālprocesa 627.panta tiesību normas saturu, ir jāņem vērā Kriminālprocesa likuma 628. panta regulējums, ka ar mantu saistīto personu informēšana, no kura izriet, ka ar mantu saistītas persona ir tāda persona, pie kuras manta tika izņemta vai tai tika uzlikts arests un citai persona, kurai ir tiesības uz konkrēto mantu.

Par procesu piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanai juridiskām personām Krimināllikuma 12.pants paredz, ka par noziedzīgu nodarījumu juridiskas personas interesēs, labā vai par nepienācīgu pārraudzību vai kontroli, ir saucama pie kriminālatbildības fiziska persona, bet juridiskajai personai var piemērot piespiedu ietekmēšanas līdzekļus. Ja kriminālprocesa gaitā ir noskaidrots, ka, visticamāk, ir pamats piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai, tad tiek uzsākts process piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai jau uzsākta kriminālprocesa ietvaros. Taču procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskai personai atsevišķā lietvedībā var izdalīt tikai Kriminālprocesa likuma 439.panta trešās daļas paredzētajos gadījumos. Procesu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai nevar uzsākt, neesot pamatprocesam par kādu noziedzīgu notikumu. Saskaņā ar Krimināllikuma 70.1 pantu, pamats piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanai juridiskajai personai iestājas, ja fiziska persona ir izdarījusi Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu juridiskās personas interesēs, šīs personas labā vai tās nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā. Juridiska persona šī likuma ietvaros ir arī valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrība, personālsabiedrība, individuālais uzņēmums, zemnieka un zvejnieku saimniecība, kooperatīvs, biedrība, reliģiska organizācija un politiska partija. Fiziska persona ir veikusi Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu rīkodamās individuāli vai kā attiecīgās juridiskās personas koleģiālās institūcijas loceklis, ja: 1) balstoties uz tiesībām pārstāvēt juridisko personu vai darboties tās uzdevumā; 2) balstoties uz tiesībām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā un 3) īstenodama kontroli juridiskās personas ietvaros. Rezumējot iepriekš minēto, lai piemērotu piespiedu ietekmēšanas līdzekli juridiskai personai, ir jābūt saistībai ar noziedzīgu nodarījumu (ieinteresētība) un jākonstatē noziedzīgo nodarījumu izdarījušās fiziskās personas tiesisko saikni ar juridisko personu. Juridiskas personas prettiesiska darbība izpaužas kā noteiktas intereses praktiska realizācija, bet fiziska persona īsteno šo interesi veidā ,par ko draud Krimināllikuma Sevišķās daļas kriminālatbildība. Jēdziens juridiskas personas interesēs nozīmē to, ka juridiskai personai no noziedzīga nodarījuma nav jāgūst tiešs vai netiešu labums. Juridiskas personas labā jēdziens aptver noziedzīgus nodarījumus, kas ir izdevīgi juridiskai personai. Abos gadījumos juridiskai personai nav jāgūst faktisks labums no noziedzīga nodarījuma. Juridiskas personas pārraudzības trūkums izpaužas tā, ka tās darbinieks, kas atrodas vadošā amatā, ir pieļāvis bezdarbību, kuras rezultātā tā pakļautībā esoša persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Juridiskas personas kontroles trūkums izpaužas kā atbilstošu preventīvu pasākumu neieviešana vai neveikšana, kā piemēram, iekšējā kontroles sistēma. Krimināllikuma 70.2 pants paredz, ka Juridiskajai personai var noteikt šādus piespiedu ietekmēšanas līdzekļus: 1) likvidācija; 2) tiesību ierobežošana; 3) mantas konfiskācija un 4) naudas piedziņa. Juridiskajai personai var piemērot vienu vai vairākus no iepriekš minētajiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļus. Piemērojot likvidāciju, citi piespiedu ietekmēšanas līdzekļi netiek noteikti. Par Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzētu kriminālpārkāpumu, mazāk smagu noziegumu vai smagu noziegumu, par kuru paredzēts brīvības atņemšanas sods līdz pieciem gadiem, juridiskajai personai kā piespiedu ietekmēšanas līdzekli prokurors, sastādot priekšrakstu par piespiedu ietekmēšanas līdzekli, var noteikt naudas piedziņu vai tiesību ierobežošanu. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 440.pantam, piespiedu ietekmēšanas līdzekli juridiskai personai piemēro, ja ir noskaidroti: 1) noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļi; 2) fiziskās personas, ja tāda zināma, statusu juridiskās personas institūcijās; 3) juridiskās personas faktisko rīcību; 4) juridiskās personas veikto darbību raksturu un radušās sekas; 5) juridiskās personas veiktos pasākumus, lai novērstu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; 6) juridiskās personas lielumu, nodarbošanās veidu un finansiālo stāvokli. Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 548.pantu, procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskai personai tiesa izlemj: 1) vai ir noticis noziedzīgs nodarījums; 2) vai ir noskaidroti šā likuma 440.pantā minētie apstākļi; 3) vai noziedzīgs nodarījums izdarīts juridiskās personas interesēs, labā vai nepienācīgas pārraudzības vai kontroles rezultātā un 4) kāds piespiedu ietekmēšanas līdzeklis piemērojams.

Konfiscējamās mantas aizstāšanu un labticīgs ieguvējs Ņemot vērā Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 4.pantu, ievērojot Krimināllikuma 70.14 panta pirmā daļas prasības, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets pieder citai personai, var piedzīt noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta vērtību. Krimināllikuma 70.14 panta otrajā daļā ir paredzēts, ja noziedzīgi iegūta manta ir atsavināta, iznīcināta, noslēpta vai nomaskēta un to nav iespējams konfiscēt, var piedzīt konfiscējamās mantas vērtību. Šī tiesību norma ir ieviesta, pamatojoties uz Iesaldēšanas un Konfiskācijas Direktīvas 6.pantu. Savukārt Krimināllikuma 70.14 panta ceturtā daļas noteikumi nosaka mantu, kuru var konfiscēt gadījumā, ja nav mantas, uz kuru vērst piedziņu, jo tā ir atsavināta, iznīcināta, noslēpta vai nomaskēta. Minētā tiesību norma ierobežo trešo personu mantas konfiskāciju. Izpildot Kriminālprocesa likuma 358.1 panta prasības, personai, kurai ir piemērota noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija, ir iespēja pēc pašas lūguma aizstāt noziedzīgi iegūtu mantu. Labticīgs ieguvējs ir persona, kas nav zinājusi vai tai nav vajadzējis zināt, ka atsavinātā vai citā veidā iegūtā manta ir noziedzīga izcelsme. Ja noziedzīgi iegūta manta nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, konfiscējamo mantu var aizstāt ar konfiscējamās mantas vērtības piedzīšanu no noziedzīga nodarījumu izdarījušas personas, atbilstoši Krimināllikuma 70.14 panta otrās daļas noteikumiem. Ja noziedzīgi iegūta manta ir jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, tad labticīgajam ieguvējam vai labticīgam ķīlas ņēmējam, ir tiesības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma atlīdzināšanu, tai skaitā, pret apsūdzēto vai notiesāto personu, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 360.panta otro daļu. Savukārt, ja noziedzīgi iegūta manta nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam un tas ir nekustamais īpašums, tad labticīgajam ieguvējam, kura īpašuma tiesības ir nostiprinātas publiskā reģistrā, atstāj nekustamo īpašumu tā īpašumā, bet no noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas valsts labā piedzen šīs mantas vērtību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.


1.Stukāns, J. (2020). Prezumētā noziedzīgi iegūtā manta un procesa par noziedzīgi iegūtu mantu piemērošana. Jurista Vārds. Nr. 22 (1132).atvijas Rep 2.Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 21.oktobra spriedums apvienotajās lietās C-845/19 un C-863/19 37. un 38. punkts. 3.Krastiņš, U., Liholaja, V. (2018). Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I–VIII2 nodaļa). Rīga: Tiesu namu aģentūra. 301 lpp. 4.Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 21.oktobra spriedums apvienotajās lietās C-845/19 un C-863/19 68.punkts. 5.Stukāns, J. (2022). Pierādīšanas standarta nošķiršanas jautājumi - “ārpus saprātīgām šaubām” un “iespējamības pārsvars.” Jurista Vārds. Nr. 49 (1263). ublikas Civilliku 6.Stukāns, J. (2019). Mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problemātika. Promocijas darbs. Rīga. 66. lpp. https://www.rsu.lv/sites/default/files/dissertations/Stukans_promocijas_darbs_LV.pdf 7.Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra spriedums lietā Nr. 2015-25-01, 19. punkts. 8.Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 17.decembra lēmuma lietā Nr.KA04-0959-21/17 19.punkts. 9.Finanšu Izlūkošanas Dienests. (2021). Noziedzīgi Iegūtu Līdzekļu Legalizācijas Tipoloģijas un Pazīmes. Metodoloģiskais Materiāls. 2.papildinātā redakcija. 5. lpp. 10.Ibid. 11.Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta senatoru 2019. gada 19. jūnija kopsapulces lēmums "Par tiesību normu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu interpretāciju". 2. lpp. https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesnesu_kopsapulcu_lemumi/KLD_kop_lemums_19_06_2019_noz_ieg_lidz_leg_.PDFma komentāri. C 12.Rīgas apgabaltiesas 2022.gada 15.decembra lēmuma lietā Nr.KA04-0851-22/1, 19.punkts. 13.Eiropas Cilvēktiesību Tiesas 1994.gada 22.februārā spriedums lietā Raimondo v. Italy, 29.punkts. e 14.Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 4.marta lēmums lietā Nr. A7023107/6 SKA– 140/2008, 12.punkts. 15.ECT 10.10.2017. spriedums lietā Lachikhina pret Krieviju (iesnieguma Nr. 38783/07), para. 58; ECT 07.04.2020. spriedums lietā OOO Avrora Maloetazhnoe Stroitelstvo pret Krieviju (iesnieguma Nr. 5738/18), para. 60. 16.Tieslietu Ministrija. (2022). Rokasgrāmata Rīcībai ar Mantu Kriminālprocesā.. 44.lpp. 17.Ibid. 18.Ibid, 40.lpp. 19.Berezins, A. (2014). Aresta uzlikšana mantai kriminālprocesā: mērķi, pamats un iemesli. Jurista Vārds. Nr. 39 (841). t 20.Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-0,1 8. punkts.u 21.Kriminālprocesa likuma komentāri. (2019). A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. K. Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,.953. lpp. rtā daļa. 22.Stradas Rozenbergas, K. (2019). Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis. 953.lpp. 23.Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 19.februāra lēmumu lietā Nr.SKK-2/2009. 24.Stukāns, J. (2020). Prezumētā noziedzīgi iegūtā manta un procesa par noziedzīgi iegūtu mantu piemērošana. Jurista Vārds, Nr. 22 (1132). Saistību ti 25.Ņikifirovs, A. (2022). Mantas konfiskācija noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas lietās. Jurista Vārds. Nr. NR. 22 (1236).esības. 26.Rīgas apgabaltiesas 2022.gada 6.decembra lēmuma lietā Nr.KA04-976-22/10, 7.punkts. 27.Rozenbergs J., Strada-Rozenberga K. (2018). Krimināltiesiskie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi juridiskām personām, to piemērošanas process un tā aktuālās problēmas Latvijas kriminālprocesā. Grām.: Juridisko personu publiski tiesiskā atbildība. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 180.-181. Lpp. 28.U.Krastiņš. (2015). Krimināltiesību teorija un prakse. Viedokļi, problēmas, risinājumi. 2009 – 2014. Latvijas Vēstnesis. Rīga. 216 lpp. 29.Tieslietu Ministrija. Piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošana juridiskām personām. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/media/7789/download 30.Tieslietu Ministrija. Piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošana juridiskām personām. 38.lpp. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/media/7789/download

281 views0 comments

Nelojāla dalībnieka izslēgšana

Saskaņā ar Civillikuma 2241., 2250 un 2251.pantu dalībniekam ir lojalitātes pienākums pret sabiedrību, kas uzliek pienākumu tam rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam.[1] Taču praksē var rasties s

Comments


bottom of page