Biznesa darbības ciklā tiek pirkti aktīvi, pārņemti darbinieki un aizņemta konkurentu vieta tirgū. Viens no iespējamajiem veidiem ir akciju vai kapitāldaļu iegāde, kā rezultātā tiek pārņemti ne tikai aktīvi, bet arī saistības. Līdz ar to var rasties vilinoša doma pārpirkt tikai atsevišķu uzņēmumu daļu, neiegūstot savā īpašuma visas kapitāldaļas vai akcijas. Bet ir jāņem vērā, ka šādas darbības var tikt kvalificētas kā uzņēmuma pāreja. Uzņēmuma pārejas sekas iestājas, ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, tad uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas saistībām (Komerclikuma 20.panta pirmā daļa). Tas nozīmē to, ka, iegūstot tikai atsevišķu uzņēmuma aktīvu, darbinieku vai tirgus daļu, var nākties atbildēt arī par pārņemtā uzņēmuma saistībām līdzīgi kā iegādājoties kapitāldaļas vai akcijas.
Kas ir uzņēmumu pāreja?
Pirms uzsākt uzņēmuma pārejas izvērtēšanu ir jāsaprot, kas tad ir uzņēmums. Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai (Komerclikuma 18.pants).
No Komerclikuma 20.panta pirmās daļas izriet, ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, tad ir notikusi uzņēmuma pāreja.
Minētā tiesību norma ir uzskatāma par ģenerālklauzulu un tās piemērošanas laikā tā ir jāpiepilda ar konkrētu saturu.
Eiropas Savienības tiesību aktos un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir minētas būtiskākās pazīmēs, kas ir jāvērtē.
2001.gada 12.marta Eiropas Padomes Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 1.panta pirmās daļas b) punktā uzņēmumu pāreja tiek raksturota kā:
Īpašumtiesību pāreja uz ekonomisko vienību, saglabājot tā identitāti un turpinot saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.
Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi šādus apstākļus par būtiskiem elementiem, lai konstatētu ekonomiskās vienības pāreju, saglabājot tā identitāti:
uzņēmuma veida vai rakstura izvērtēšana;
ķermenisku (nekustamais īpašums, kustamas lietas) un bezķermenisku lietu, kā arī labumu (zinātība, izgudrojumi) pāreja;
vai lielākā daļa darbinieku ir pārņemti;
vai klienti ir pārņemti;
uzņēmējdarbības funkciju līdzība pirms un pēc pārejas.[1]
Tiesību doktrīnā izcelts šāds vispārējo kritēriju iedalījums:
darbtiesiskie kritēriji - balstīti uz uzņēmuma funkciju līdzības vērtējumu pirms un pēc uzņēmuma pārejas;
komerctiesiskie kritēriji - ekonomiskās vienības pastāvēšanas un stabilitātes konstatēšanai.[2]
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka par uzņēmumu pāreju var liecināt šādu konkrētu apstākļu kopums:
a) darbinieku pāriešana darbā pie ieguvēja; pamatlīdzekļu un krājumu nodošana;
b) saglabāta uzņēmuma atrašanās vieta;
c) juridiskā adrese;
d) saistību pret banku pārņemšana,
e) atsavinātājas sabiedrības valdes locekļa pāriešana pie ieguvēja.[3]
Ir jāņem vērā, ka katram uzņēmumam atšķiras tas, kas pierāda (apliecina) tā identitāti un kas uzskatāms par tā būtiskajiem elementiem, tādēļ Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta minētais apstākļu kopums izsmeļojošs uzskaitījums.
No viena puses var apgalvot, ka nav noteikts izsmeļojošs pazīmju uzskaitījums, bet no otras puses, ir svarīgi izcelt, ka ir izstrādāti vērtēšanas principi un juridiskas atziņas, kas izskaidro Komerclikuma 20.panta interpretācijas virzienus. Tāpēc ir svarīgi katrā situācijā individuāli vērtēt faktisko apstākļu kopumu, lai konstatētu vai ir notikusi uzņēmuma pāreja.
Uzņēmuma pārejas regulējuma mērķis
Lai vērtētu vai ir notikusi uzņēmumu pāreja, ir jāizprot arī šī tiesiskā regulējuma mērķi.
Tiesību doktrīna ir norādīts, ka uzņēmumu pārejas regulējuma mērķis ir:
“Trešo personu aizsardzība, nosakot uzņēmumā ietilpstošo saistību nedalāmību no tiesībām. Pārejot uzņēmumam vai tā patstāvīgai daļai, likums uzliek uzņēmuma ieguvējam pilnu atbildību par uzņēmuma sastāvā ietilpstošajām saistībām.” [4]
“Uzņēmuma pāreja jāklasificē pēc pārejas fakta un rezultāta, nevis pēc pārejas formas.”[5]
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts ir norādījis, ka:
“Uzņēmuma pāreju mērķis ir novērst tās situācijas, kurās komercsabiedrība tiek „iztīrīta” no aktīviem, neatstājot tās kreditoriem cerības saņemt tiem pienākošos samaksu. Tas nozīmē, ka līdz ar uzņēmuma aktīviem – materiālām un nemateriālām vērtībām – uzņēmuma ieguvējam pāriet atbildība par saistībām, lai tādā veidā pasargātu gan kreditorus, gan darbaspēku (darbiniekus) no uzņēmuma pārejas izraisītām negatīvām sekām.”[6]
Gan no tiesību doktrīnas, gan no judikatūras izvirzītajām tēzēm, var secināt, ka Komerclikuma 20.panta noteikumi nepieļauj, ka uzņēmuma manta tiek sadalīta, nododot aktīvus citam uzņēmumam, bet pasīvus saglabājot un atstājot tajā pašā uzņēmumā. Tāpat uzņēmumu pārejā nav nozīmes kādā formā aktīvi tiek pārņemti.
Atbildība par uzņēmuma pāreju
Saskaņā ar Civillikuma 1402.panta noteikumiem, Komerclikuma 20.panta ietvertās saistības tiek nodibinātas, pamatojoties uz likumu, tajā brīdī, kad ir veikta uzņēmuma pāreja.
Uzņēmuma pārejas subjekti ir procesā iesaistītās puses, kuras ir apveltītas ar tiesībām un pienākumiem, proti, komersanti un darbinieki.[7]
Ņemot vērā uzņēmuma pārejas subjektu loku, ir kritiski vērtējama Komerclikuma 20.panta piemērošana kopsakarā ar Komerclikuma 169.panta (krietns un rūpīgs saimnieks).
Komerclikuma 20.panta pirmās daļas otrais teikums paredz, ka tomēr par tām saistībām, kuras radušās pirms uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas pārejas citas personas īpašumā vai lietošanā un kuru izpildes termiņš vai nosacījums iestājies piecu gadu laikā pēc uzņēmuma pārejas, uzņēmuma nodevējs un uzņēmuma ieguvējs atbild solidāri.
Balstoties uz Civillikuma 1683.pantu, kreditoram ir tiesībās pēc sava ieskata prasīt visas saistības izpildījumu no visiem vai tikai no dažiem kopparādniekiem, vai arī tikai no viena bet ja prasījuma priekšmets ir dalāms, tad viņš, ja vēlas, var prasīt arī tikai tā daļu. Tas nozīmē, ka kreditors var celt prasību uzreiz pret abiem - gan pārdevēju, gan ieguvēju.
Atbilstoši Komerclikuma 20.panta trešajai daļai, vienošanās, kas ir pretēja šā panta noteikumiem, nav spēkā attiecībā uz trešajām personām. Līdz ar to līgumiski sadalīta atbildība neizslēdz solidāru atbildību pret trešajām personām, kā piemēram, kreditoriem vai darbiniekiem, bet šādu vienošanos var izmantot vēlāk risinot jautājumu par parāda segšanas atlīdzināšanu.
Darbinieki
Uzņēmuma pārejas gadījumā darbinieki tiek īpaši pasargāti. Darba likuma 118.panta pirmā daļa nosaka, ka uzņēmuma nodevēja tiesības un pienākumi, kas izriet no uzņēmuma pārejas brīdī spēkā esošajām darba tiesiskajām attiecībām, pāriet uzņēmuma ieguvējam. Tas nozīmē, ka uzņēmuma ieguvējam ir pienākums nodarbināt uzņēmuma nodevēja darbiniekus.
Saskaņā ar darba likuma 120.pantu, jaunajam darba devējam ir pienākums paziņot par uzņēmuma pāreju.
Ņemot vērā, ka uzņēmuma pārejas rezultātā mainās darba līguma sastāvdaļas, kā piemēram, darba devēja nosaukums, juridiskā adrese, vai darba vieta, ir nepieciešams grozīt vai pārjaunot esošos darba līgumus. Grozīt vai pārjaunot darba līgumu var tikai savstarpēji vienojoties, atbilstoši Darba likuma 97.pantam. Darba ņēmējs var izvēlēties negrozīt vai nepārjaunot līgumu, tādējādi nepāriet pie jaunā darba devēja. Tajā pašā laikā jaunajam darba devējam nezūd Darba likuma 101.pantā noteiktās tiesības uzteikt darba līgumu. Ir svarīgi uzsvērt, ka Darba likuma 118.panta piektās daļas minēto, ka uzņēmuma pāreja pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam.
Pievienotās vērtības nodoklis
No Pievienotās vērtības nodokļa likuma 7.panta otrās daļas izriet, ka uzņēmumu pāreju Komerclikuma izpratnē neuzskata par preču piegādi par atlīdzību vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, tādēļ šādi darījumi nav apliekami ar Pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā - PVN). Atbilstoši, šī paša likuma 7.panta trešajai daļai, ja veikti darījumi formāli atbilst uzņēmuma pārejas institūtam, bet nerada Komerclikuma 20.panta pienākumu pārņemt tiesības un saistības, tad šādi darījumi tiek atzīti par atsevišķu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu un ir apliekami ar PVN.
Ieguvums no augstāk minētā PVN regulējuma ir atvieglota uzņēmumu vai to īpašnieku maiņa, vienkāršojot to un izvairoties no saņēmēja naudas līdzekļu apgrūtināšanas ar nesamērīgu nodokļa maksājumu, kurš katrā ziņā tiks atmaksāts vēlāk, atskaitot priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli.[8] Papildus, pamatojoties uz darījuma tiesisko formu, tiesības uz priekšnodokļa korekciju var tikt arī saglabātas.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
[1] 1986. gada 18. marta Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā 24/85 Jozef Maria
Antonius Spijkers v Gebroeders Benedik Abattoir CV et Alfred Benedidik en Zonen BV.
[2] Barnard, C. EC Employment Law. Oxford University Press, 2006. The 3rd edition, pp.638-644.
[3] 2017. gada 9. novembra Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-340/2017
[4] Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi (1.-73.pants). Aigara Strupiša juridiskais birojs, 2003, 113., 144.lpp.
[5] Ibid, 115. Lpp.
[6] 2017.gada 9.novembra spriedums lietā Nr. SKC-340/2017 (LV:AT:2017:1109.C33355814.2.S)
[7] Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi (1.-73.pants). Aigara Strupiša juridiskais birojs, 2003 ,23.lpp.
[8] 2003.gada 27.novembra sprieduma lietā Zita Modes, C-497/01, EU:C:2003:644, 39.punkts
Comentários