Saskaņā ar Civillikuma 1410.pantu, juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgiem pārstāvjiem. Savukārt Komerclikuma 221.panta pirmā daļa noteic, ka valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību.
Komerclikuma 169.pantā ir noteikts, ka:
Valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam;
Valdes un padomes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai;
Valdes un padomes loceklis neatbild saskaņā ar šā panta otro daļu, ja pierāda, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks;
Valdes un padomes loceklis neatbild par sabiedrībai nodarīto zaudējumu, ja viņš rīkojies labā ticībā dalībnieku sapulces likumīga lēmuma ietvaros. Tas, ka padome apstiprinājusi valdes rīcību, neizslēdz valdes locekļu atbildību sabiedrības priekšā.
Priekšnosacījumi valdes locekļu atbildībai ir:
sabiedrībai ir nodarīts zaudējums;
ir veikta amatpersonas rīcība, tas ir, darbība vai bezdarbība;
pastāv cēloņsakarība starp amatpersonas rīcību un sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem.
Valdes locekļa atbildība par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem saglabājas arī pēc amata pienākumu pildīšanas pārtraukšanas pēc paša vēlēšanās vai arī atsaukšanas.
Zaudējumi
Atbilstoši Civillikuma 1770. pantam, ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Bet ar jēdzienu “zaudējums” ir jāsaprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.[1]
Jebkurš civiltiesiskā pārkāpumā radies mantiski novērtējams zudums ir atzīstams par zaudējumu.[2]
Saskaņā ar starpības teoriju, zaudējumu apmēru nosaka, salīdzinot tagadējo (faktisko) mantisko stāvokli ar hipotētisko stāvokli, kāds būtu bijis, neesot prettiesiskai darbībai. Zaudējumu apmērs ir konkrēti nosakāms.[3]
Ievērojot Civillikuma 1771.pantu, zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā - pirmajā gadījumā tas dod tiesību uz atlīdzību, bet otrajā gadījumā uz nodrošinājumu. Pamatojoties uz Civillikuma 1772. pantu, jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums. Lai novērstu tiesību aizskāruma mantiskās sekas, ir jāatlīdzina zaudējumus tādā apmērā, kas atjaunotu stāvokli, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis.[4]
Tagadējās mantas samazinājums ir ne tikai aktīvu samazinājums, bet arī saistību palielinājums un nav nepieciešams, lai cietušais no saviem līdzekļiem būtu sedzis papildus saistības. Sagaidāmais peļņas atrāvums rodas, ja aizskārēja prettiesiska rīcība ir liegusi cietušajam iespēju iegūt sagaidāmu mantas vērtības pieaugumu.[5]
Šādā gadījumā tiek aizskartas intereses uz nākotnē gūstamu mantisko labumu, kas tiktu saņemts normālas tiesisko attiecību attīstības rezultātā.[6]
Ir jāņem vērā, ka zaudējumu noteikšanai var būt arī apgrūtināta: 1) bilances vērtība ne vienmēr atspoguļo patieso zaudējumu vērtību; 2) ekonomiski izdevīgs pārkāpums vai arī ekonomiski izdevīga neuzmanība; 3) varbūtības forma par hipotētisko mantisko stāvokli kāds būtu, ja valdes loceklis būtu rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks; 4) konkrēts darījums un tā apmērs, kas ir radījis zaudējumus; 5) novērstas tiesiskā aizskāruma sekas.
Ja nevar noteikt un pierādīt zaudējumu apmēru, tad valdes loceklim neiestājas atbildība un atkrīt nepieciešamība vērtēt valdes locekļa rīcību.[7]
Tiesību aizskārēja (valdes locekļa) neattaisnojama (neatļauta) darbība
Civiltiesiska atbildība ir saistība, kas rodas neatļautas darbības rezultātā, papildina vai aizstāj citu, jau pārkāptu saistību vai rodas no jauna sakarā ar deliktu un kas izpaužas pienākumā novērst vai mazināt neatļautās darbības sekas ar zaudējumu atlīdzināšanu.[8]
Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums, turpretī deliktatbildības (ārpuslīgumiskās atbildības) pamats ir delikts, prettiesiska darbība vispār.[9]
Kā norādīts tiesību doktrīnā, termini „vainojama darbība”, „prettiesiska darbība”, „neatļauta darbība” un „neattaisnojama darbība” ietver vērtējumu gan no formālās atbilstības likumam (aizliegumiem, atļautajam), gan no tiesību aizskārēja rīcības attaisnojamības vai vainojamības viedokļa.[10]
Tātad no zaudējumu atlīdzināšanas viedokļa minētie termini faktiski ir ar vienādu nozīmi un to konstatēšanai katrā atsevišķā gadījumā nepieciešams atbildētāja rīcības plašs vērtējums no vairākiem aspektiem.
Neskatoties uz iepriekš minēto, sabiedrības prasībai pret valdes locekli ir piemērojams nevis vispārējais delikttiesiskais regulējums, bet gan Komerclikuma 169.pants[11] - tiek prezumēta valdes locekļa vainojamība par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem.
Lai sāktu darboties Komerclikuma 169.pantā paredzētā valdes locekļa vainojamības prezumpcija, kas pierādīšanas pienākumu pārliek no prasītāja uz atbildētāju (valdes locekli), prasītājam, atbilstoši sacīkstes principam un citiem Civilprocesa likuma vispārējiem noteikumiem, kuri reglamentē pierādījumu iesniegšanas kārtību, nepieciešams primāri pierādīt zaudējumu esību, to konkrētu apmēru.[12]
Valdes loceklis var atbrīvoties no atbildības, vienīgi pierādot, ka attiecīgajā situācijā rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, respektīvi - nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību.[13]
Par nodokļu parādiem ir speciāls regulējums, kurš ir nostiprināts “Par nodokļiem un nodevām” 60., 61. un 62. pantā. Iestājoties minētos pantos noteiktie nosacījumi, valdes loceklis personīgi atbild par juridiskas personas nodokļu parādiem. Ir noteikta fakta legālā prezumpcija. Turklāt, valdes locekļa amata atstāšana nav veids, ar kura palīdzību izvairīties no juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas valsts budžetam.[14]
Krietns un rūpīgs saimnieks
Krietns un rūpīgs saimnieks ir ģenerālklauzula un tā satura atklāšana ir tiesību piemērotāja ziņā. Tiesību normas atvērtība ļauj meklēt individuālas lietas taisnīgāko risinājumu. Piemērojot šos jēdzienus, tiesas uzdevums ir piepildīt tos ar juridiski nozīmīgu saturu, spriedumā atspoguļojot izdarīto secinājumu pamatojumu, tas ir, tiesai jāargumentē, kādi tiesību palīgavoti (ārpus tiesību normām esoši avoti, piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) ņemti vērā, konkretizējot normā ietvertā jēdziena saturu, un jāatklāj, kā tas ietekmējis nodibināto strīda apstākļu juridisko kvalifikāciju.[15]
Civiltiesībās puses var brīvi iesaistīties darījumos un par to izvēli nevar vainot nevienu citu kā tikai sevi. Līdz ar ko krietns un rūpīgs saimnieks paredz atbildību pat par vieglu neuzmanību. Civillikuma 1646. pants paredz, ka par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. Krietna un rūpīga saimnieka standarts ir uzvedības mēraukla nevis noteic saistībtiesiskus pienākums.[16]
Neuzmanība var izpausties kā bezdarbībā tā arī darbība. Bezdarbība izpaužas likumā vai līgumā noteikto pienākumu neveikšana vai to ignorēšana. Līdz ar ko, lai konstatētu neatļautu bezdarbību ir jākonstatē tiesību normu vai līguma pārkāpumu.[17]
Neuzmanība darbībā izpaužas kā rīcība, kuras prettiesiskumu varēja objektīvi paredzēt, tas ir, darbība novedīs pie citas personas tiesību aizkāruma. Var secināt, ka atbildība neiestājas par gadījumu, kuru nevarēja paredzēt.[18] Taču noteicošais ir kāda rīcība no valdes locekļa saprātīgi ir sagaidāma, nevis subjektīvās spējas vai uztvere. Par sekām, kuras iestājušās pretēji normālai lietu gaita neiestājas atbildība.[19]
Judikatūrā ir nostiprinājušies šādi valdes locekļa pienākumi: 1) īstenot pārraudzību;[20] 2) nodrošināt darījumu izpildi;[21] 3) sabiedrības finansiālajās nodrošināt mantas saglabāšanu un nepieļaut saistību palielināšanos;[22] 4) sabiedrības darbības tiesiskums;[23] 5) valdes locekļa rīcības atbilstība sabiedrības interesēm;[24] 6) ekonomiski pamatota vai saprātīgas komerciālās apgrozības praksei atbilstoša rīcība;[25] 7) apzinīga rīcība;[26] 8) saprātīga un uzticama rīcība;[27] 9) saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības peļņas maksimizēšanu un sabiedrības mantas saglabāšanu;[28] 10) informētība;[29] 11) sabiedrībai kā patstāvīgam tiesību subjektam un tās dalībniekiem lojāla rīcība;[30]
Papildus valdes locekļu pienākumu regulējums ir meklējams dažādās speciālās tiesību normās.
Valdes locekļu atbildību izslēdzoši apstākļi
Komerclikuma 169.pantā paredzētā vainojamības prezumpcija vien norāda uz to, ka pierādīšanas slogs gulstas uz valdes locekļa, taču nenozīmē to, ka iestājas atbildība bez vainas un nebūtu konstatējama neuzmanība. Attaisnojamības esamība norāda uz vainojamības neesamību un otrādi.[31] Līdz ar ko valdes loceklim ir jāspēj izskaidrot, ka viņš ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, kas, savukārt, izslēdz atbildību. Taču prasītājam, atbilstošu sacīkstes principam un Civilprocesa notiekumiem par pierādījumiem un pierādīšanu, ir vispirms jānorāda un jāpierāda zaudējumu esamību un to apmērs, amatpersonas rīcība (darbība vai bezdarbība), kā arī cēloniskais sakars starp amatpersonas rīcību un zaudējumu apmēru un tikai, tad uz atbildētāju gulstas pienākums pierādīt, ka tas ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.[32] Proti, prasītājs nevar paļauties tikai uz to, ja atbildētājs nevarēs pierādīt savu rīcību atbilstību krietna un rūpīga saimnieka standartam, tad prasība tiks apmierināta, neskatoties uz to, ka prasītājs nav spējis pamatot savu prasījumus.[33]
Saskaņā ar Komerclikuma 301. un 302.pantu, valde vada un pārstāv sabiedrību, kā arī atbild par sabiedrības komercdarbību kopīgi. Komerclikuma 303.pants paredz, ka statūtos var noteikt valdei atsevišķas sabiedrības pārstāvības tiesības. Ievērojot Komerclikuma 169.panta pirmo un otro daļu, visi valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par komercsabiedrības pārvaldību neatkarīgi no tā, kā viņu starpā sadalīti pienākumi. Pat tad, ja valdes loceklis nav piedalījies sabiedrības pārvaldē, viņam ir visi likumā noteiktie pienākumi, tostarp pienākums atbildēt par kapitālsabiedrībai vai trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem.[34]
Ņemot vērā to, ka atbildība iestājas par vainu un nepieciešams konstatē vismaz pat vieglu neuzmanība, lai arī ir noteikta solidārā atbildība būtu vērtējams katrs valdes loceklis individuāli. Līdz ar ko var neiestāties solidārā atbildība valdes loceklim, ja tas spēj pierādīt citu valdes locekļu pārraudzību, nav paļāvies uz citu valdes locekļu rīcības tiesiskumu un ir darījis visu iespējamo un saprātīgi sagaidāmu, lai novērstu zaudējumu rašanos vai kaitīgās sekas.[35] Tāpat sabiedrības vainas atzīšana nav automātiski uzskatāma par valdes locekļa vainas konstatējumu, bez konkrētas grāmatvežu un citu darbinieku rīcības izvērtēšanas.[36]
Komercdarbības vadīšana ir saistīta ar kompleksu jautājumu risināšanu un ir uzskatāms par atbilstošu un pat iesakāmu vēršanos pie speciālistiem pēc padoma. Rodas pamatots jautājums, vai valdes locekļa paļaušanās uz speciālista padomu būtu atzīstama par attaisnojamu rīcību, kas izslēdz Komerclikuma 169.panta atbildību.
Ņemot vērā, judikatūrā nostiprinātos valdes locekļus pienākumus, var secināt, ka valdes loceklis atbild nevis par neveiksmīgu biznesu, bet gan par nepienācīgu amata pienākumu pildīšanu (business judgment rule) doktrīna. Komercdarbībai ir sistemātisks raksturs un peļņas gūšana jāvērtē ilgtermiņā (kopumā), nevis raugoties no atsevišķa darījuma prizmas.[37] Valdes locekļa rīcība būtu vērtējama nevis pēc sekām, bet gan, ņemot vērā apstākļus, kas pastāvēja un bija zināmi vai objektīvi varēja būt zināmi lēmumu pieņemšanas brīdī. Atbildību par neveiksmīgu biznesu nes sabiedrība nevis tās valdes loceklis. Komersantam ne vienmēr ir reālas izredzes un izdodas tikai noslēgt peļņu nesošus darījumus. Tāpat atsevišķos gadījumos komersants var būt pat ieinteresēts noslēgt peļņu nenesošus darījumus.[38]
Komerclikuma 169.panta ceturtā daļa noteic, ka valdes loceklis neatbild par sabiedrībai nodarīto zaudējumu, ja viņš rīkojies labā ticībā dalībnieku sapulces likumīga lēmuma ietvaros. Iepriekš minētais nav attiecināms uz padomes apstiprinātām valdes locekļa rīcībām. Dalībnieku lēmums ir atzīstams par likumīgu, ja tas nav apstrīdams (Komerclikuma 217. un 286.pants) un spēkā esošs (Civillikuma 1405., 1409., 1415., 1438., 1439., 1445.pants). Valdes loceklis ir rīkojies dalībnieku sapulces lēmuma ietvaros tikai tad, ja dalībnieku lēmums ietver konkrētus rīkojumus/norādes valdei, pastāv cēloniskais sakars starp noteiktajām norādēm/ rīkojumiem un zaudējumiem, apstākļi nav mainījušies, kā arī dalībnieku lēmums ir pieņemts pirms valdes locekļa darbībām. Labas ticības princips ir nostiprināts Civillikuma 1.pantā, kurš paredz, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības (ģenerālklauzula - vērtējama atbilstoši lietas konkrētajiem apstākļiem). Nevar uzskatīt, ka valdes loceklis ir rīkojies labas ticība, pildot dalībnieku sapulces lēmumu, valde ir sniegusi nepatiesu informāciju dalībnieku sapulcei, ir nodarījusi kaitējumu citām personām (jo īpaši sabiedrības mazākumdalībniekiem un kreditoriem), pastāv interešu konflikts, nepaziņo par apstākļu maiņu, dalībnieku sapulces lēmumu pārsūdzēšanas termiņš ir notecējis, vienīgais dalībnieks vai vairākuma dalībnieks ir pats valdes loceklis, ieguvis negodīgu labumu, u.c. Ir būtisku uzsvērt, ka, saskaņā ar Komerclikuma 170.panta otro daļu, dalībnieku sapulces lēmums neizslēdz kreditoru tiesības vērsties pret valdes locekli, ja kreditors savu prasījumus nevar apmierināt pret sabiedrību.
Komerclikuma 173.panta noteic, ka dalībnieku sapulce var atbrīvot valdes locekli no atbildības pieņemt lēmumu par izlīguma slēgšanu tikai par viņu faktiski veiktu konkrētu dalībnieku sapulcē atklātu rīcību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīts zaudējums. Proti, valdes loceklis ir atbrīvojams atbildības tikai par notikušu pārkāpumu un konkrētu zaudējumu apmēru, kā arī dalībniekiem ir jābūt atbilstoši informētiem.
No Komerclikuma 210.panta otrās daļas izriet, ka dalībnieku sapulcei ir tiesības pieņemt arī tādus lēmumus, kas ietilpst valdes vai padomes kompetencē. Šādā gadījumā dalībnieki, kuri balsojuši par šo lēmumu, solidāri atbild par zaudējumiem, kas nodarīti šāda lēmuma rezultātā.
Komerclikuma 168.pants paredz atbildību par nodarītajiem zaudējumiem personai, kura ar ļaunu nolūku ietekmē valdes locekli rīkoties pretēji sabiedrības vai tās dalībnieku interesēm. Valdes loceklis var tikt pasargāts no atbildības, pamatojoties uz ietekmēšanu ar ļaunu nolūku. Persona, kas ietekmē nav atzīstama par “ēnu” jeb faktisko valdes locekli (shadow director or de facto director), jo personai, kas ietekmē nav jāpārņem valdes locekļu pienākumu veikšana un atbild tikai par ļaunu nolūku. Taču Komerclikuma 168.panta otrā un trešā daļa precizē, ka valdes locekļa atbildība neiestājas ietekmēšanas gadījumos, ja valdes loceklis ir rīkojies, atbilstoši krietna un rūpīga saimnieka standartam.
Rīgā, 2024.gada 21.oktobrī
Gvido LOŠAKS
Zvērināta advokāta palīgs
e-pasts: gvidolosaks@gmail.com
tālr. +371 29181817
[1] K.Torgāns. (2006). Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra. 238.lpp.
[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. SKC – 7/2016, 9. punkts.
[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. SKC – 7/2016, 9. punkts.
[4] K.Torgāns. (2006). Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra. 237.lpp.
[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–12/2014, 7.2. punkts.
[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKC–272/2016, 6.1. punkts.
[7] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu 2015.gada 24.novembra spriedums lietā Nr. SKC-207/2015 (C28331110), 6.2. punkts.
[8] K. Torgāns. (2006). Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra. 205.lpp.
[9] A. Bitāns. (1997). Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: AGB. 93.lpp.
[10] K. Torgāns. (2006). Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra. 210.lpp.
[11] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25.janvāra spriedums lietā Nr. SKC –25/2012, 8.4. punkts.
[12] Senāta 2020. gada 19. jūnija spriedums lietā Nr. SKC‑252/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0619.C68379517.21.S), 7. punkts.
[13] Latvijas Republikas Ausgtākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2014.gada 27.maija sprieduma lietā Nr. SKC - 102/2014 (C04326407) 10.punktu un 2014.gada 27.jūnija sprieduma lietā Nr. SKC - 38/2014 (C04470710) 6.2.punktu
[14] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 19.jūlija Rīcības Sēdes lēmums lietā Nr. A420148222, SKA‑662/2023, ECLI:LV:AT:2023:0719.A420148222.9.L , 2.punkts.
[15] Ibid.
[16] K. Torgāns, J. Kārkliņš. (2015(. Civiltiesiskās atbildības modeļi pēc vainojamības pazīmes. Jurista Vārds. Nr. 35 (887). 6.lpp.
[17] В. Буковский (Сост.). (1914). Сводь гражданскихъ узаконений губерний Прибалтийскихъ (съ продолжениемъ 1912–1914 г.г. и съ разъяснениями) въ 2 томахъ. Т. II, содержащий Право требований. Рига: Г. Гемпель и Ко. c. 1299, 1298.
[18] A. Ripstein (2002). Phylosophy of tort law. The Oxford handbook of jurisprudence and philosophy of law. Oxford: Oxford University Press. P. 664
[19] E. Peel. (2011). The Law of Contract. Thirteenth edition. London: Sweet & Maxwell. Thomson Reuters. P. 1052.
[20] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 28. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-131/2017 (C20278109). 7.1.2. punkts.
[21] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 30. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-182/2017 (C04332612). 9.2. punkts.
[22] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018 (C26097912), 10. punkts
[23] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 29. decembra spriedums lietā Nr. SKC-351/2017 (C04254513). 7.3. punkts.
[24] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2019.gada 24. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC - 46/2019 (C04394710). 9.2. punkts.
[25] Ibid, 10.2. punkts.
[26] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 24. novembra spriedums lietā Nr. SKC-207/2015 (C28331110). 6.2. punkts.
[27] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 30. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-182/2017 (C04332612). 9.1. punkts.
[28] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018 (C26097912). 9. punkts.
[29] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 27.maija spriedums lietā Nr.
27.05.2014 (C04326407). 11.2. punkts.
[30] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2019.gada 24. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC - 46/2019 (C04394710). 9.2. punkts.
[31] K. Torgāns, J. Kārkliņš. (2015). Civiltiesiskās atbildības modeļi pēc vainojamības pazīmes. Jurista Vārds. Nr. 35 (887). 5.lpp un 20. lpp.
[32] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 30.jūnija spriedums lietā Nr. SKC-182/2017 (C04332612), 8. punkts.
[33] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 21.jūnija spriedums lietā Nr. SKC-163/2016 (C37063012), 9.1. punkts.
[34] Latvijas Republikas Satversmes Tiesas 2014.gada 13.jūnija spriedums lietā Nr. 2014-02-10. 14.2.2. punkts.
[35] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 12. novembra spriedums lietā Nr. SKC - 676/2014.
[36] Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 8.decembra spriedums lietā nr. SKC-622/2012. 9. punkts.
[37] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 20.jūnija spriedums lietā Nr. C31392114, SKC-226/2019 ECLI:LV:AT:2019:0620.C31392114.5.S, 7.1. punkts.
[38] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2023.gada 28.septembra spriedums lietā Nr. C33275321, SKC-368/2023, ECLI:LV:AT:2023:0928.C33275321.19.S , 9.punkts.
Comments