Zaudējumu atlīdzināšana konkurences tiesībās

Konkurences likuma 21.panta pirmās daļas noteikumi paredz, ka persona, kura cietusi zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt un saņemt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību, tai skaitā atrauto peļņu un procentus no dienas, kad zaudējumi radušies, līdz dienai, kad samaksāta zaudējumu atlīdzība, lai nodrošinātu tādu stāvokli, kāds personai būtu bijis, ja konkurences tiesību pārkāpums nebūtu izdarīts.

Konkurences tiesību pārkāpumi ir aizliegtās vienošanās (Konkurences likuma 11.pants), dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošanas (Konkurences likuma 13.pants) un negodīgās konkurences aizlieguma noteikumu pārkāpumi. 

Personas, kurām var rasties zaudējumi no konkurences tiesību pārkāpumiem ir jebkura persona (gan fiziska, gan juridiska persona), kas ir tiešs vai netiešs pircējs¹. Līdz ar ko konkurences tiesību pārkāpēja pircēju pircēji vai šādu pircēju tālāki pircēji, kā arī to piegādātāji².  Turklāt, zaudējumi var rasties arī pircējiem, kuri ir iegādājušies preci no uzņēmuma, kas nav bijis konkurences tiesību pārkāpuma dalībnieks, bet kurš konkrētajā tirgū ir pacēlis savas cenas (apzināti vai neapzināti) konkurences tiesību pārkāpuma klātesamības dēļ (lietussarga efekts jeb umbrella effect)³.

Personu loks, kurām var rasties zaudējumi, nav ierobežots tikai ar Konkurences likuma 11., 13. un 18. panta pārkāpuma pazīmēm, jo eksistē arī citi veidi, kādos personas var ciest zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā⁴. 

Civillikuma 1635.panta pirmā daļa un 1779.pants nosaka šādus zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma un piedziņas pamatus:

1. Tiesību aizskārēja neattaisnojama (neatļauta) darbība;

2. Zaudējumu esamība;

3. Cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību⁵.

Lai atvieglotu zaudējumu pierādīšanu, Civilprocesa likuma 250.⁶⁹ panta pirmā daļa noteic, ka konkurences tiesību pārkāpums, kas konstatēts ar spēkā stājušos Konkurences padomes lēmumu, Eiropas Komisijas lēmumu vai ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, no jauna nav jāpierāda. 

Atbilstoši Konkurences likuma 20.panta pirmajai daļai, konkurences pārkāpumus līdztekus Konkurences padomei var konstatēt arī tiesa. Pie tam vēl spriedums administratīvajā lietā, ar kuru netiek konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, neierobežo personas tiesības civillietā pierādīt konkurences tiesību pārkāpumu un secīgi - saņemt zaudējumu atlīdzinājumu⁶.

Zaudējumi ietver 1) faktiskos zaudējumus; 2) negūto peļņu; 3) procentu maksājumus⁷. 

Faktiskie zaudējumi ir jebkāds mantas samazinājums, zudums vai bojājums⁸. Faktiskie zaudējumi var radīt cenas starpība starp to, kas faktiski samaksāts, un to, kas būtu bijis samaksāts, ja pārkāpums nebūtu izdarīts⁹.

Negūtā peļņa ir mantas samazinājums sagaidāmās peļņas atrāvuma formā¹⁰. Negūtā peļņa var rasties arī gadījumā kad pārmaksas pārnešanas dēļ ir samazinājies pārdošanas apjoms¹¹. 

Procenti ir atlīdzība par kapitāla lietošanas atvēlējumu¹². 

Cēloņsakarība ir pierādīta, ja starp nodarīto prettiesisko darbību vai bezdarbību konstatēt saikni ar zaudējumiem, kas tikuši radīti¹³. Cēloņsakarības pierādīšanai būtu jābūt pietiekami ar tādu pierādījumu iesniegšanu, kas norāda, ka cietusī persona no konkrētā pārkāpēja ir iegādājusies tās preces, kuru dēļ ir konstatēts konkurences tiesību pārkāpums¹⁴. 

Konkurences likuma 21.panta trešā daļa paredz karteļa vienošanās pārmaksas prezumpciju 10%. Ja pārkāpums izpaužas kā karteļa vienošanās, tiek prezumēts, ka pārkāpums radījis kaitējumu un tā rezultātā cena paaugstināta par 10 procentiem, ja vien netiek pierādīts pretējais. Lai piemērotu karteļa vienošanās pārmaksas prezumpciju 10%, konkurences tiesību pārkāpējam ir jābūt sodītam par Konkurences likuma 11.panta pirmo daļu vai Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101.panta pārkāpumu, kas izpaužas kā aizliegta horizontāla vienošanās starp tirgus dalībniekiem¹⁵.  Karteļa vienošanās pārmaksas prezumpciju 10% ir atspēkojama gan cietušajam pierādot, ka sadārdzinājums ir bijis augstāks par 10%, gan konkurences tiesību pārkāpējam pierādot, ka tas ir bijis zemāks par 10%. 

Par konkurences pārkāpumiem atbild solidāri visi pārkāpēji¹⁶. Ir jāņem vērā, ka mazs vai vidējs uzņēmums ir atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem tikai attiecībā pret saviem tiešajiem un netiešajiem pircējiem vai piegādātājiem¹⁷. Ja pārkāpējs ir iepriekš jau izdarījis konkurences tiesību pārkāpumu vai kurš organizējis vai vadījis konkurences tiesību pārkāpumu vai piespiedis citus tirgus dalībniekus izdarīt konkurences tiesību pārkāpumu, tad nav attiecināms mazs un vidējā izņēmuma atbildību mīkstinošais izņēmums¹⁸. Ja pārkāpējs iecietības programmas ietvaros ir ticis atbrīvots no naudas soda, tad tas ir atbildīgs tikai par nodarītajiem zaudējumiem:

1. saviem tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai piegādātājiem;

2. citām personām, kuras nav tā tiešie vai netiešie pircēji vai piegādātāji, tikai tad, ja pilnu zaudējumu atlīdzību nav iespējams iegūt no pārējiem tirgus dalībniekiem, kas piedalījās konkurences tiesību pārkāpuma izdarīšanā.

Zaudējumus var piedzīt solidāri no mātesuzņēmuma vai meitasuzņēmuma, ja abi ved vienu ekonomisko vienību¹⁹. 

Ja cietušais ir netiešais pircējs, tad pārkāpēji solidāri atbild par pārmaksas pārnešanu un negūto peļņu²⁰.

Noilgums prasījumam par konkurences pārkāpumu zaudējumiem ir 10 gadi²¹. Noilguma termiņu zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai sāk skaitīt ar to dienu, kad konkurences tiesību pārkāpums ir beidzies un prasītājs zina vai bija pamats uzskatīt, ka viņš zina:

1. par pārkāpēja rīcību un to, ka pārkāpums ir konkurences tiesību vai Digitālo tirgu akta pārkāpums;

2. ka konkurences tiesību vai Digitālo tirgu akta pārkāpuma dēļ viņam ir nodarīti zaudējumi;

3. pārkāpēja identitāti²².

   
   

Noilguma termiņš prasībām par zaudējumu atlīdzību sāk tecēt tikai tad, kad vienlaicīgi (kumulatīvi) iestājušies visi trīs kritēriji²³.

Noilguma tecējums tiek apturēts uz laiku, kamēr konkurences iestāde izvērtē konkurences tiesību pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība. Noilguma tecējuma apturēšana beidzas gadu pēc tam, kad lēmums par pārkāpumu ir stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams vai minētās darbības izbeigtas citādi²⁴.

Lai pierādītu prasību par zaudējumu atlīdzību, var būt nepieciešami papildus pierādījumi no konkurences tiesību pārkāpēja vai jebkuras citas personas. Tiesa pēc lietas dalībnieku motivēta lūguma var izprasīt pierādījumus. Tiesa var izprasīt šādus pierādījumus²⁵:

1. Attiecināmi un pamatoti²⁶. Nav pieļaujami vispārīgi informācijas meklējumi²⁷.

2. Pamatoti ar pieejamām ziņām²⁸;

3. Izmaksas ir samērīgas ar celtās prasības summu²⁹; 

4. Informāciju, kas satur komercnoslēpumu, ja tā tiek atbilstoši aizsargāta³⁰. Komercnoslēpuma un citas konfidenciālās informācijas aizsardzība nedrīkst nekādā veidā ierobežot personas, kas cietusi no konkurences tiesību pārkāpuma, tiesības uz atlīdzinājumu³¹.

   
   

Pierādījumu izprasīšana sevī var ietvert arī tādus pieprasījumus, kuru izpildei pieprasījuma adresātam var nākties radīt jaunus dokumentus (ex novo), apkopojot vai klasificējot adresāta rīcībā esošu informāciju, zināšanas vai datus (vienlaicīgi ievērojot arī visus citus šajā punktā minētos informācijas izprasīšanas aspektus)³². 

Tiesa var izprasīt arī pierādījumus no konkurences iestādes lietas materiāliem, bet tikai tad, ja  šos pierādījumus nav iespējams iegūt no lietas dalībniekiem vai citām personām³³.

Tiesa var pieprasīt pierādījumos arī no Konkurences padomes par konkurences tiesību pārkāpumiem. Taču Konkurences padome var iesniegt pierādījumus tikai pēc, kad ir izbeigta lietas izpēte³⁴.

Tiesa no pusēm nevar izprasīt no citām personām:

• iecietības programmas ietvaros konkurences iestādei sniegtas liecības;

• izlīguma iesniegumus administratīvā līguma noslēgšanai ar konkurences iestādi.

Gvido LOŠAKS

Zvērināta advokāta palīgs

tālr. +371 29181817

e-pasts: gvidolosaks@gmail.com 

Rīgā, 2025.gada 22.jūlijā

---

[1]  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, 12.panta 1.punkts un 2.panta 23. un 24.punkts. 

[2]  Turpat, Preambulas 43. punkts.

[3] Ģenerāladvokāta Kokott 30.01.2014. viedoklis EST lietā C-557/12, Kone & Others, 2. punkts.

[4] 2021.gada Konkurences Padomes Metodiskais materiāls par Zaudējumu aprēķināšanu un zaudējumu par konkurences tiesību pārkāpumu piedziņi, 7.lpp., 11.rindkopa.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 15.jūnija spriedums lietā Nr. C02022712, SKC-108/2017, 7.4. punkts.

[6] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.gada 12.novembra lēmums lietā Nr. A43001921, SKA-1306/2021ECLI:LV:AT:2021:1112.A43001921.6.L , 8. punkts. 

[7] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta  2019.gada 9.aprīļa spriedums lietā Nr. C40128313, SKC-94/2019 ECLI:LV:AT:2019:0409.C40128313.2.S, 8.1. punkts. Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 13.jūlija sprieduma apvienotajās lietās Manfredi, no C-295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461, 95.punkts.

[8] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 267.lp. 

[9] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, preambulas 39. punkts. 

[10] Civillikuma 1722.pants. 

[11] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, Preambulas 40. punkts.

[12]  Civillikuma 1753.pants. 

[13] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008.gada 9.janvāra spriedums lietā Nr. SKC – 21, 7.punkts. 

[14] 2021.gada Konkurences Padomes Metodiskais materiāls par Zaudējumu aprēķināšanu un zaudējumu par konkurences tiesību pārkāpumu piedziņi, 9.lpp., 15.rindkopa.

[15]  Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 22.jūnija spriedums lietā Nr. C-267/20, Volvo and DAF Trucks, 98. punkts.

[16] Konkurences likuma 21.panta ceturtā daļa.

[17] Konkurences likuma 21.panta piektā daļa.

[18] Konkurences likuma 21.panta sestā daļa. 

[19] Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 06.nvembra spriedums lietā C-882/19, Sumal, 62.-64. un 67. punkti. 

[20] Konkurences likuma 21.¹ panta pirmā daļa.

[21] Civillikuma 1895.pants. 

[22] Konkurences likuma 21.⁴ panta pirmā daļa. 

[23] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, Preambulas 36. Punkts un 10.pants.

[24] Konkurences likuma 21.⁴ panta otrā daļa.

[25] Civilprocesa likuma 250.⁶⁶ panta pirmā daļa.

[26] Turpat. 

[27]  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, Preambulas 23. punkts un 5.panta 3. Punkta b) apakšpunkts. 

[28]  Civilprocesa likuma 250.⁶⁶ panta pirmā daļa. 

[29] Civilprocesa likuma 250.⁶⁶ panta pirmās daļas 2.punkts, otrā daļa un trešā daļa. 

[30] Civilprocesa likuma 250.⁶⁶ panta pirmās daļas 3.punkts, ceutrtā un piektā daļa. 

[31] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, Preambulas 18. Punkts. 

[32] Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 10.novembra spriedums lietā C-163/21, PACCAR, 61.–63., 68.–69. punkts.

[33] Civilprocesa likuma 250.⁶⁷ panta otrā daļa. 

[34] Konkurences likuma 21.⁵ panta pirmā daļa.