Saskaņā ar Civillikuma 2241., 2250 un 2251.pantu dalībniekam ir lojalitātes pienākums pret sabiedrību, kas uzliek pienākumu tam rīkoties kā krietnam un
rūpīgam saimniekam.[1] Taču praksē var rasties situācija, ka sabiedrības dalībnieka rīcība nonāk pretrunā sabiedrības interesēm un lai risinātu šādus gadījumus ir ieviests dalībnieku izslēgšanas institūts Komerclikuma 195.pantā.
Judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka Komerclikuma 195.panta mērķis ir novērst, lai sabiedrība un tās dalībnieki necieš no nelojāla dalībnieka, kas ar savu
darbību ir nodarījis sabiedrībai būtisku kaitējumu un pastāv iespēja, ka tas turpināsies.[2]
Komerclikuma 195.panta pirmā daļa noteic, ka dalībnieku var atzīt par nelojālu, ja viņš bez attaisnojoša iemesla nepilda savas saistības vai citādi nodarījis
būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm, vai nav izpildījis saistības, vai nav pārtraucis kaitējuma nodarīšanu pēc tam, kad no sabiedrības saņemts rakstveida brīdinājums.
Kaitējums sabiedrībai var būt ne tikai materiāls, bet arī kā kaitējums sabiedrības reputācijai. Turklāt, radītā kaitējuma vēlākā novēršana nepadara kaitējuma
faktu tā izdarīšanas brīdī par nenotikušu.[3] Tāpat dalībnieka lojalitātes pārkāpumu var veidot arī šīs personas attieksme un rīcība valdes locekļa amatā,[4] kā piemēram, neatbilstība krietna un rūpīga saimnieka standartam.
Papildus ir jāvērtē turpmākā kaitējuma nodarīšanas iespējamību, kuru veido rīcības raksturs un motīvi. Rīcībai ir jābūt apzinātai, bet ir jānodala vai ir bijis
atsevišķs, izolēts incidents, kam pamatā ir nejauša apstākļu sakritība vai neuzmanība, vai arī tā ir tīša, sistemātiska rīcību. Par rīcības motīviem ir svarīgi uzsvērt, ka nav vajadzīgs tīšs nolūks kaitēt sabiedrībai, pietiek ar to, ka kaitējums ir nodarīts ar apzinātu rīcību, kuras kaitīgumu sabiedrībai tās veicējs nevarēja neapzināties.
Līdz ar ko uz lojalitātes pienākuma pārkāpumu var norādīt sabiedrībai kaitējumu nodarījušās personas rīcība, kas ir bijusi tīša, veikta ilgākā laika posmā un ietver sevī vairākas uz vienu mērķi vērstas saskaņotas aktīvas darbības.[5]
Komerclikuma 195.panta pirmā daļa paredz, ka tiesa var izslēgt dalībnieku no sabiedrības, pamatojoties uz sabiedrības prasību, bet, savukārt, Komerclikuma
195.panta otrā daļā ir norādīts, ka Prasību par dalībnieka izslēgšanu var celt dalībnieki, kuri pārstāv ne mazāk par pusi no sabiedrības pamatkapitāla, ja statūtos nav noteikts lielāks balsu skaits.
Līdz ar ko var rasties jautājums, kas var būt prasītājs prasībā par nelojāla dalībnieka izslēgšanu - sabiedrība vai tās dalībnieki?
Atbilstoši Komerclikuma 210.panta pirmās daļas 7.punktam, tikai dalībnieku sapulces kompetencē ietilpst lemt par prasības celšanu pret dalībnieku.
No Komerclikuma 195.panta pirmās daļas dispozīcijas izriet, ka tieši sabiedrības intereses ir aizsargājamas, bet Komerclikuma 195.panta otrā daļa izvirza tikai
papildus nosacījumus lēmuma pieņemšanai par sabiedrības prasības celšanu pret nelojālu dalībnieku.
Par būtisku apsvērumu ir jāatzīst arī tas, ka, saskaņā ar Komerclikuma 195.panta trešo daļu, nelojāla dalībnieka daļas pārriet sabiedrībai.
Ja sabiedrībai pārriet nelojāla dalībnieka daļas, tai ir pienākums izmaksāt izslēgtajam dalībniekam viņa ieguldījumu, kuru nosaka atbilstoši Komerclikuma
156.panta otrās daļas noteikumiem. Komerclikuma 156.panta otrā daļa paredz, ka sabiedrība pārdod daļu un sabiedrība ietur vienu piektdaļu (20%) no pārdošanas cenas un atlikušo summu izmaksā izslēgtajam dalībniekam.
Likums neparedz daļu pārdošanas cenas noteikšanas veidu.[6] Jebkurā gadījumā sabiedrībai būtu jācenšas pārdod daļas pēc iespējas augstākas cenas, lai
vienas piektdaļas ieturējums būtu pēc iespējas lielāks. Judikatūrā ir izteikta atziņa, ka daļas atsavināšanai ir jāatbilst tā patiesai vērtībai.[7]
Nevajadzētu aizmirst par Komerclikuma 193.pantā ietverto sabiedrībai iegūto daļu atsavināšanas regulējumu. Sabiedrībai iegūtā sava daļa jāatsavina gada
laikā no iegūšanas dienas, ja sabiedrība savu daļu noteiktajā termiņā neatsavina, daļu dzēš, attiecīgi samazinot pamatkapitālu.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------- [1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 28.jūnijā spriedums lietā Nr.C10061814, SKC-195/2018 ECLI:LV:AT:2018:0628.C10061814.1.S, 14.1. punkts.
[2] Turpat, 14.2. punkts.
[3] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 31.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-2221/2014 (C 33137808
[4] J. Jurkāns. (2013). Prasības par dalībnieka izslēgšanu – prakse un problēmjautājumi. Jurista vārds, Nr 27/28 (778/779).
[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 31.janvāra spriedums lietā Nr.C29816512, SKC‑34/2018 ECLI:LV:AT:2018:0131.C29816512.1.S, 7.1. un 7.2. punkts.
[6] J. Jurkāns. (2013). Prasības par dalībnieka izslēgšanu – prakse un problēmjautājumi. Jurista vārds, Nr 27/28 (778/779).
[7]Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 18.maija spriedums lieta Nr. C73514418, SKC-93/2021 ECLI:LV:AT:2021:0518.C73514418.11.S, 8.3. punkts.